Jelgavas
Valsts ģimnāzijas fizikas un inženierzinību skolotājs Kārlis Daģis ar saviem
skolēniem jau četrus gadus piedalās konkursā “Fizmix eksperiments”, kā arī
šogad startē konkursā “Fizmix skolotājs 2021”. Kārļa ceļš uz skolotāja
profesiju ir bijis visai interesants – nācis no pedagogu ģimenes, viņš vispirms
savus spēkus izmēģinājis citās nozarēs, līdz kļuvis par “Iespējamās misijas”
skolotāju skolā, kur pats kādreiz mācījies un kur joprojām strādā daudzi pazīstami
pedagogi, kas savulaik mācījuši viņu. Lai gan ir jelgavnieks, jaunais skolotājs
sevi dēvē par vienkāršu lauku cilvēku, jo lauku darbi viņam nav sveši un,
viņaprāt, vislabāk var atpūsties dabā.
– Vai var sacīt, ka skolotājs ir jūsu ģimenes profesija?
Jā, tā varētu teikt. Mana mamma Baiba Daģe ir fizikas skolotāja Jelgavas Valsts
ģimnāzijā. Un arī vecmāmiņa Marija Lillija Utāne bija skolotāja, mācīja
matemātiku un ilgus gadus strādāja vakarskolā. Skolotāja gēns kaut kur manī ir.
Bērnībā ģimene vienu brīdi pārcēlās dzīvot uz laukiem, bet, kad man palika
septiņi gadi, atnācām atpakaļ uz Jelgavu. Mācījos 4. sākumskolā, tad Jelgavas
Valsts ģimnāzijā. Varētu teikt, ka par skolotāju kļuvu nejaušības dēļ. Strādāju
gan lauksaimniecībā, gan biroja darbu, bet īsti laimīgs nejutos. Tad pamanīju
projekta “Iespējamā misija” (tagad “Mācītspēks”) anketu, aizpildīju, bet nebiju
nosūtījis. Gribēju tikai sevi pārbaudīt, jo nekad nebiju piedalījies šādos
lielos konkursos. Vēlējos iziet atlasi, paskatīties, kādas ir manas izredzes.
Pieteikumu nosūtīju pēdējā dienā. Konkursu izturēju. Tam sekoja mācību pirmā
daļa – vasarā sešas nedēļu mācības un prakse nometnē –, bet no 1. septembra jau
sāku strādāt skolā, paralēli piektdienās un sestdienās turpinot mācības. Lai
vispār sāktu saprast, kas notiek, man palīdzēja atbalsta personāls no skolas un
“Iespējamās misijas”.
– Sākāt strādāt Jelgavas Valsts ģimnāzijā?
Jā, lai arī piedāvājumi un izvēles iespējas bija ļoti plašas – gan Rīgā, gan
tuvākajā apkārtnē –, es gribēju palikt Jelgavā, jo nevēlējos pārcelties citur.
Dīvaini bija sākt darbu savā skolā, kur vēl strādā mani vecie skolotāji.
– Varbūt tas bija tieši labi, un kāds no bijušajiem skolotājiem kļuva par jūsu
mentoru?
Tā gluži nenotika. Mana mentore bija skolas metodiķe Evija Slokenberga (direktores vietniece metodiskajā darbā), kura nāca vērot manas stundas un atbalstīja. Atbalsts, īpaši pirmajā skolotāja darba gadā, ir ļoti nozīmīgs. Kad sāku strādāt, tad astotās klases fizikā, līdzīgi kā svešvalodās, sāka dalīt uz pusēm, un tas daudz palīdzēja, jo praktiskajos darbos ir liela atšķirība – 30 vai 15 skolēnu. Tomēr viss pirmais gads bija tāda kā taustīšanās, ieskrējiens. Tolaik, kamēr gatavojos stundām, vidēji gulēju četras piecas stundas. Vispirms bija jāsaprot, kas ir jāmāca, pēc tam – kādā veidā. “Iespējamā misija” iemāca daudzas labas lietas, bet mācīšanas metodiku – maz. To man nācās pašam un ar atbalstu apgūt. Pirmajā gadā tu sāc saprast, vai strādāt skolā ir tas, ko tu vēlies darīt. Tā jau nav, ka, strādājot skolā, katru gadu ir viens un tas pats un gadu no gada var visām klasēm stāstīt vienu un to pašu. Ir interesanti, jo katru gadu bērni ir citādāki, klases atšķiras.
Visu interviju lasiet 15.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: no personīgā arhīva
