Jelgavas pievārte Ozolpils mūsdienās savu nosaukumu attaisno vairs tikai daļēji – simtgadīgus ozolus redzēt tur vēl var, bet no pils vairs nav ne vēsts – vien fotogrāfijas un mantinieku liecības. Ozolpilī dominē latviešu valoda, dzīvo smaidīgi un strādīgi cilvēki. Nelielajā rajonā saimnieko divi uzņēmēji un jau daudzus gadus speciālā centrā dzīvo cilvēki ar garīgiem traucējumiem, šodien vēsta «Zemgales Ziņas».
Dienas vidū sastapt cilvēkus Ozolpilī nav viegli. Pagalmi ir tukši. Vietējā veikala pārdevēja Marina Jarovikova Ozolpili salīdzina ar laukiem, jo cilvēkiem tur ir dārzi, viņi audzē kartupeļus, iet sēņot, tur vistas un govis. Tiesa, svešiniekam Ozolpili atrast nenāktos viegli, jo nekādas norādes nav. «Te nav kā pilsētā – pie mums cilvēki cits citu pazīst, sveicina. Iedzīvotāji ir strādīgi, tāpēc arī dienas laikā pie daudzdzīvokļu mājām cilvēkus redzēt nevar. Vīri dodas makšķerēt tepat uz Iecavas upīti, daudzi iet uz mežu lasīt brūklenes, mellenes, sēnes. Lai cik grūti kādam ietu, veikalā uz parāda preces nelūdz. Te cilvēki ir kā viens par visiem un visi par vienu. Manuprāt, te ir forši dzīvot – omulīgi, klusi, ir lieli dzīvokļi, apkārt skaista daba,» spriež M.Jarovikova.Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 4.septembra numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
