Jelgavas 52. Zemessardzes kājnieku bataljonā tiek veikta ārrindas (neprofesionālo) zemessargu aptauja, vai tie vēlētos mājās glabāt dienesta ieročus un munīciju. Vairāki aptaujātie atbildējuši pozitīvi, to saistot ar iespēju uzlabot gatavību gan valsts, gan arī savas ģimenes un īpašuma aizsardzībai.
No viensētas, kur dzīvo Zemessardzes dalībniece kopš 1991. gada Ināra Pluše, līdz tuvākajiem kaimiņiem ir apmēram kilometrs. Apkārt mājām un tām piegulošajiem laukiem ir mežs, netālu dzird lielo šoseju. Tās tuvums ne reizi vien divdesmit piecu gadu ilgajā zemniekošanas laikā Inārai radījis dažādus pārsteigumus. Reiz deviņdesmito gadu sākumā viensētas apkārtnē izplatījusies dīvaina rūguma smaka. Atklājās, ka neviena nemanīta meža ceļā bija iebraukusi piena mašīna un izlējusi grāvī veselu cisternu, iespējams, brāķēta piena. «Suņi nedēļu nebija jābaro,» smejas saimniece, piebilstot ka labprāt pienu būtu atdevusi cūkām.
Kādā citā reizē mežmalā piestājis auto, no kura izkāpis vīrietis ar pusaudzi. Sasprauduši uz sprunguļiem stikla pudeles, un vīrietis sācis pa tām šaut ar savu pistoli. Toreiz I.Pluše pa rāciju (mobilie telefoni tolaik nebija plaši pieejami) izsaukusi palīdzību no Jelgavas zemessargu štāba. Taču jau pirms palīgspēku ierašanās viņa bija piespiedusi šaudītāju nolikt ieroci uz motora vāka, kā arī savākt saplēsto pudeļu lauskas.
Visdramatiskākie notikumi Ināras lauku sētā risinājās 1994. gada jūlijā, kad no Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Saimniece spriež, ka toreiz viņas sētā tie bija salīduši «vesela porcija» – kādi divdesmit. «Mājās biju viena pati. Grāvji nesen izrakti, vēl neapauguši. Cietumniekus varēja redzēt kā uz delnas. Caur pusatvērto virtuves logu dzirdēju, kā man sauca: «Saimniec, mēs jums nekā nedarīsim! Nolieciet grāvja malā piena burku un maizi!» atceras Ināra. Paslēpusi savu pistoli zem blūzes un, uzmanīgi skatoties apkārt, aiznesusi līdz grāvmalai nelūgto ciemiņu prasīto. «Ja kāds būtu izlecis, es būtu viņam šāvusi kājās. Taču cietumnieki tobrīd grāvī gulēja mierīgi. Pistoles atklāta parādīšana varēja būt bīstama man pašai. Tā varēja viņus provocēt uzbrukt,» spriež Ināra.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 25. novembra, «Ziņās».
Foto: Raitis Puriņš
