Saeima šodien pēc ilgām debatēm noraidīja vairāk nekā 10 000
Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu, ar kuru parlaments tika aicināts
legalizēt eitanāziju.
“Par” balsoja 49 deputāti, “pret”
38 un atturējās divi, līdz ar to deputāti atbalstīja Mandātu, ētikas un
iesniegumu komisijas lēmumu noraidīt ieceri.
Par jautājumu atbildīgās komisijas priekšsēdētāja
Janīna Kursīte-Pakule (NA) Saeimas sēdē pauda viedokli, ka cilvēkiem jāizvērtē,
ko pacienta vēlme nomirt prasa no ārstniecības personāla, ņemot vērā, ka
Hipokrāta zvērests paredz cilvēku dzīvības glābt.
Viņasprāt, ir svarīgi saprast, cik lielā mērā
ārstniecības personāls ir psiholoģiski gatavs nonāvēt pacientu un kādas
psiholoģiskās sekas šāda rīcība atstātu uz ārstiem un sabiedrību nākotnē.
Vienlaikus, komentējot komisijas sēdē uzaicināto
dalībnieku loku, Kursīte-Pakule teica, ka deputāti centās būt politiski
korekti, uzaicinot četru galveno Latvijas reliģisko konfesiju pārstāvjus. No
viņas teiktā izriet, ka neviens komisijas loceklis neiebilda pret reliģisko
konfesiju pārstāvju dalību sēdē.
Savukārt deputāte Anda Čakša atzīmēja, ka jautājums
“Par labu nāvi” ir iedzīvotāju sauciens pēc palīdzības. Viņasprāt,
šai sakarā ir svarīgas divas lietas – cik pieejama ir atsāpināšana un paliatīvā
aprūpe un, cik lielas ir cilvēku tiesības atteikties no agresīvas ārstēšanas.
Čakšas ieskatā, kamēr visiem, kas cieš sāpes nav
pieejama paliatīvā aprūpe, jautājums par eitanāziju nevarot būt dienaskārtībā.
Viņasprāt, pirms tiek runāts par eitanāziju, jāsakārto jautājums par
atteikšanos no agresīvas ārstēšanas un jāsakārto paliatīvās aprūpes sistēma.
Deputāte teica, ka viņas [“Jaunās vienotības”] frakcijā tas būs
brīvais balsojums.
Tikmēr deputāts Andrejs Judins (JV) teica, ka viņa
attieksme ir diezgan rezervēta un viņš šādu ideju neatbalsta, tomēr viņš solīja
balsot pret komisijas lemtajam. “Katrs no mums var moralizēt un atsaukties
uz autoritātēm, bet šis ir sauciens pēc palīdzības, tā kā teica Čakša,”
pauda Judins. Viņš uzsvēra, ka atbalsts šai iniciatīvai nenozīmē tuvākajā laikā
legalizēt eitanāziju, taču vērsa uzmanību, ka parlamentārieši ir ievēlēti, lai
risinātu sabiedrības problēmas.
Viņš teica, ka deputāti nav strausi, kas var
“ierakt galvu smiltīs” un novērsties no problēmas. Viņaprāt, pareizi
būtu izveidot darba grupu, diskutēt un apspriest šo problēmu. “Ja
pašnāvnieks ir izdarījis, ko plānojis – viņa nav. Un cilvēks nomira nevis
tāpēc, ka viņu nevarēja glābt, bet tāpēc, ka sabiedrība bija vienaldzīga,”
uzsvēra deputāts, piebilstot, ka deputātiem ir pienākums diskutēt par visiem
jautājumiem.
Arī opozīcijas deputāts Ivars Zariņš (S) piekrita
Judina teiktajam par nepieciešamību šo iniciatīvu izvērtēt plašāk. Viņaprāt,
parlamentā būtu jāizvērtē visas “Manabalss.lv” iniciatīvas, kas
sasniedz nepieciešamo parakstu skaitu un nav klaji pretlikumīgas.
Judins vēlāk debatēs arī teica, ka “biļeti uz
eitanāziju nevarēs nopirkt kā uz tādu atrakciju”, tas būšot izņēmuma
gadījums. Viņaprāt, var būt gadījumi, kad eitanāzija ir pieļaujama, bet to
jāskata ekspertiem un psihologiem. Tāpat parlamentārietis piebilda, ka varbūt
sarunājoties ar speciālistu cilvēks mainīs viedokli, nevis sēžot pie datora
iedzers tabletes un nomirs.
Parlamentārietis uzsvēra, ka šodien deputātiem nav
jālemj būt vai nebūt eitanāzijai, bet deputāti var turpināt diskusiju par to.
Arī deputāts Boriss Cilevičs (S) atzina, ka jautājums
ir ļoti sarežģīts un viņam tajā nav skaidras nostājas, tomēr dažas izskanējušās
tēzes viņam nešķiet pieņemamas. Viņš teica, ka ļoti ciena katra cilvēka
pārliecību, bet ja viņš nepieder pie iepriekš piesaistītajām reliģiskajām
konfesijām, kāpēc viņam to viedoklim būtu jābūt saistošam? “Vai baznīca ir
atdalīta no valsts un dzīvība pieder man pašam? Man būtu jālemj kad un kādā
veidā to pārtraukt,” teica deputāts, vienlaikus piebilstot, ka eitanāzija
nav obligāta, tā ir katra cilvēka izvēle.
Politiķis uzsvēra, ka tiem, kam tā nav pieņemama
reliģiskās pārliecības dēļ, eitanāzija netiks uzspiesta. Runa ir par tiem
cilvēkiem, kas to vēlas, pauda Cilevičs.
Pirms tam arī Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu
komisija noraidīja šo pilsoņu iniciatīvu. Sēdē šajā jautājumā tika uzklausīti
veselības jomas un četru kristīgo konfesiju pārstāvji. Kristīgo konfesiju
pārstāvji aicināja neatbalstīt šo iniciatīvu.
Savukārt iniciatīvas “Par labu nāvi”
pārstāvis Pēteris Buks aicināja parlamentāriešus atbalstīt iniciatīvu par
aktīvās eitanāzijas legalizēšanu. Buks atzīmēja, ka eitanāzija ir ar nolūku
izraisīta nāve, lai izbeigtu nenovēršamas sāpes un ciešanas. Tai jābūt
brīvprātīgai un diagnostiski pamatotai. Iniciatīvas pārstāvis atzīmēja, ka eitanāzija
iedalās divos veidos – aktīvā un pasīvā.
Pasīvā eitanāzija paredz ārstniecības metožu
ierobežošanu vai pārtraukšanu, proti, ārsts pēc pacienta lūguma vienkārši ļauj
pacientam nomirt. Savukārt aktīvā eitanāzija ir apzināta nonāvēšana pēc
pacienta vai tuvinieka pieprasījuma, ievadot vai iedodot nolūkam paredzētus
medikamentus.
Buks norādīja, ka Latvijā jau esot pasīvā eitanāzija,
kad, piemēram, pieņem lēmumu pārtraukt ārstēšanu, taču to neregulē nekādi
normatīvie akti. Vienlaikus viņš atgādināja, ka iniciatīva pārstāv tieši
aktīvās eitanāzijas legalizēšanu.
Deputāts Vitālijs Orlovs (S), kurš pēc izglītības ir
ārsts, šaubījās un vaicāja Bukam, vai, viņaprāt, Latvijā ir ārsti, kuri ir
gatavi piedalīties šādā procesā. “Es saprotu iniciatīvas būtību, bet man
mācīja cīnīties par pacienta dzīvību līdz pēdējam. Es nevaru iedomāties, ne par
kādu naudu, ka cilvēkā ievadītu preparātu, lai palīdzētu viņam aiziet,”
uzsvēra politiķis.
Buks atbildēja, ka viņš ar diezgan daudziem mediķiem
apspriedies par šo jautājumu, un tie, kuri ir redzējuši tās cilvēku mokas, šo atbalsta.
Vēl viņš esot dzirdējis, ka, piemēram, ārsti, saskaroties ar bērniem, kas
piedzimst ar milzīgām kroplībām, paraksta medikamentus, bet realitātē tos
nedod. “Ārsti redz, ka cilvēks milzīgi cieš. Domāju viņi piekritīs. Visi,
kas ir redzējuši tās mokas, ir par,” apgalvoja iniciatīvas pārstāvis.
Deputāts Andris Skride (AP), kurš arī pēc izglītības
un profesijas ir ārsts-kardiologs, atzina, ka iniciatīvas pārstāvji atklāti
parāda, ka problēma pastāv. Viņš, strādājot ikdienā ar ļoti smagiem pacientiem,
katru dienu redzot, ka redzamas indikācijas pēc eitanāzijas vajadzības.
Skride piekrita Bukam, sakot, ka Latvijā pasīvo
eitanāziju neregulē, tāpēc, viņaprāt, likumdevēja līmenī jāsāk diskusija ar to,
kam būs “mazāka pretestība diskusijai”. Deputāts ir sagatavojis
likumprojektu, ko drīzumā plānots nodot skatīt kādā no Saeimas komisijām.
“Ja pacients ir smagi slims un viņš vēlas netikt
mocīts divas nedēļas pie mākslīgās elpināšanas aparāta, kurai nebūs nozīmes,
viņš var atteikties no reanimācijas,” teica Skride.
Foto: pixabay.com
