Kad sociālajos tīklos meklēju seno “Pagraba”
kolēģi Andiņu (Andu Kļaviņu), man bija grūti noticēt, ka tā pārliecinātā lēdija
uz Šveices kalnu fona patiešām ir viņa. Kad tā izrādījās tiesa, sajutos ļoti
gandarīta, ka meitene no Jelgavas divdesmit gadu laikā kļuvusi par
starptautiski atzītu speciālisti, kas iedvesmo un palīdz cilvēkiem atrast savu
dzīves aicinājumu. Taču sākas viss ar “Zemgales Ziņām”.
[rubrika]
Mans kaktiņš
– Anda, kā tu atceries laiku, kad tikko pēc
vidusskolas sāki strādāt “Zemgales Ziņās”?
Tie bija mani pirmie soļi žurnālistikā, pirmais starts
pasaulē. Tā bija galvu reibinoša sajūta, kad sapratu, ka varu izvēlēties
notikumus un aprakstīt tos, pievērst cilvēku uzmanību. Tas bija cerību un
vīziju pilns laiks, kad saproti, ka pasaule ir pie tavām kājām. Man tā bija
iespēja akcentēt to, kas mani interesē, rakstīt par to, ko dara mani draugi, –
skeitbordu, BMX un, protams, mūziku. Tolaik Jelgavā bija krietni aktīvāka
mūzikas dzīve, es vēl paspēju to noķert un būt tajā iekšā.
“Zemgales Ziņās” bija koleģiāla, profesionāla vide, tas
radīja manī pacēlumu un deva lielu pārliecību, kas noderēja tālāk dzīvē. Tolaik
vēl bija tāda atvērtība pasaulei, visi ticēja, ka būs tikai labāk, un tas
radīja labu klimatu. Man kā jaunam cilvēkam tās bija kā mājas, no kurām startēt
tālāk lielajā pasaulē.
– Kāpēc izvēlējies rakstīšanu par savu nodarbi?
Man vienmēr paticis rakstīt, es rakstīju dienasgrāmatas un
ļoti daudz vēstules. Man bija starptautiski vēstuļu draugi, tajā laikā tas bija
diezgan populāri. Mana žurnālistes karjera sākās diezgan impulsīvi. Pēc
vidusskolas aizbraucu Rīgā uz pasākumu, kurā stāstīja par “Expo 2000”.
Noklausījos, ko tur stāsta, pierakstīju un tad aizgāju uz “Ziņām” ar
piedāvājumu, ka varu uzrakstīt par šo notikumu. Un viņi teica – jā! Tolaik
rakstītais teksts mani vilināja un ļoti interesēja.
– Ļoti drosmīgi!
Jā, tā ir. Mēs jau katrs savā jomā to drosmi realizējam. Ja
jūti vilkmi talanta virzienā, tad vienkārši ir jādara.
Visu rakstu lasiet 30.janvāra “Zemgales
Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
