Pirms trīsdesmit gadiem, 1990. gada 23.
septembrī, Jelgavā sapulcējās 68 cilvēki – izglītības iestāžu vadītāji, ārsti,
uzņēmēji un citi aktīvi cilvēki, lai dibinātu Latvijas Bērnu fonda Jelgavas
nodaļu. Tolaik atmodas kustībā bija sācies tā sauktais pārejas periods. Pēc
Padomju Savienības likumiem ievēlētā Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990.
gada 4. maijā bija pieņēmusi valsts Neatkarības deklarāciju. Taču Latvijas
neatkarību neviena ārvalsts neatzina. Vēl padomju impērija bija pietiekami
stipra, lai Baltijas tautām neatdotu brīvību un valstisko neatkarību. Tomēr
arvien vairāk padomju impērija bruka, pasliktinājās tās ekonomiskais stāvoklis,
un visvairāk no tā cieta ģimenes ar bērniem. No otras puses vērās vaļā robežas,
Latvijā ienāca ārzemju humānā palīdzība, kuru vajadzēja prasmīgi nogādāt tiem,
kam tā visvairāk nepieciešama. Tādā situācijā arī sanāca Latvijas Bērnu fonda
Jelgavas nodaļas dibināšanas sapulce.
Bērnu
pabalstus tolaik nemaksāja
Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Dālmane
piebilst, ka valsts tolaik nekādu bērnu pabalstu nemaksāja. Protams, nebija arī
tagad daudzbērnu ģimenēm dotās Goda ģimeņu atlaižu kartes. “Zīdaiņu autiņos”
vēl atradās pašvaldību sociālie dienesti, bāriņtiesas, kas mūsdienās atrod un
patur uzmanības lokā problēmu ģimenes, bērnus ar speciālām vajadzībām. Taču
1989. gadā Rīgā jau bija dibināts Latvijas Bērnu fonds, un tam bija nostādne
veidot nodaļas arī citos Latvijas centros.
1990. gada 23. septembrī Latvijas Bērnu fonda Jelgavas
nodaļas dibināšanas sapulce izvēlēja piecpadsmit cilvēku valdi un par tās
vadītāju izvirzīja agrāko Rīgas Tehniskās universitātes docenti S.Dālmani.
Tuvojās 1989. gada Ziemassvētki, kad visi bērni gaida dāvanas, bet daudzas
ģimenes pašas nevarēja tās sarūpēt. Pēc dažām nedēļām sākās arī 1991. gada
janvāra barikādes. S.Dālmane smērēja maizes braukšanai uz barikādēm Rīgā saviem
vietniekiem Bērnu fonda Jelgavas nodaļā Voldemāram Galvanovskim un Vladislavam
Stafeckim.
Atbalsta sistēmu vajadzēja uzlabot
S.Dālmane atceras, ka nodaļas izveidošanas sākumā no Rīgas
bijis norādījums atrast Jelgavā un rajonā piecas sešas ģimenes, kam kristīgās
organizācijas, trimdas latvieši vai citi labvēļi varētu gādāt palīdzību.
“Aprobežoties tikai ar piecām sešām ģimenēm nav manā raksturā. Apstaigāju bērnu
ārstus, skolotājus, taujāju pēc bērniem no nelabvēlīgām, trūcīgām ģimenēm, un
man sanāca saraksts ar 169 bērniem,” S.Dālmane skumji pasmaida.
Visu rakstu lasiet 24.septembra “Zemgales Ziņās”
Foto: no arhīva
