Satversmes tiesa (ST) šodien valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta
apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem atzina par
neatbilstošu Satversmei.
Tiesa atzina Ministru kabineta
2009.gada 22.decembra noteikumu punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā
nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un
senioriem, par neatbilstošu vairākiem Satversmes pantiem un spēkā neesošu no
2021.gada 1.janvāra.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
No apstrīdētās normas izriet, ka
valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš
bērnības ir 122,69 eiro mēnesī, citām personām ar invaliditāti – 80 eiro
mēnesī, bet senioriem – 64,03 eiro mēnesī.
Izskatāmā lieta sākotnēji bija
ierosināta par minēto valdības noteikumu konkrētā punkta, redakcijā, kas bija
spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim, atbilstību Satversmei. Tobrīd minētā tiesību
norma noteica, ka pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir
106,72 eiro mēnesī, bet pārējiem pabalsta saņēmējiem – 64,03 eiro mēnesī.
Ministru kabinets no šī gada 1.janvāra pabalsta apmēru palielināja.
ST secināja, ka grozījumi
apstrīdētājā normā nav pamats, lai izbeigtu tiesvedību lietā, un ir jāizvērtē
Ministru kabineta noteikumu konkrētā punkta redakcija, kas ir spēkā no šī gada
janvāra.
ST arī izlēma, ka tā izvērtēs
apstrīdēto normu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz nenodarbinātiem pabalsta
saņēmējiem – personām ar invaliditāti un senioriem.
Tiesa secināja, ka tiesības uz
sociālo nodrošinājumu ir jo īpaši būtiskas gadījumā, kad persona pati nevar
nodrošināt sev pietiekamu dzīves standartu, jo bezdarba, vecuma vai
invaliditātes dēļ nestrādā un nenopelna sev iztiku. Nabadzības un sociālās atstumtības
riskam īpaši pakļautas personas, kurām dažādu sociālu vai ekonomisku faktoru,
diskriminācijas vai piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ ir ierobežotas
iespējas gūt ienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību
apmierināšanu.
ST secināja, ka valsts
īstenotajiem pasākumiem jābūt visaptverošiem un vērstiem uz personu ar
invaliditāti vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanu.
Pabalsta saņēmējiem –
nenodarbinātajām personām ar invaliditāti – ir paredzēta virkne dažāda veida
valsts un pašvaldības sniegtu sociālās drošības sistēmas pasākumu, tomēr katram
no šiem pasākumiem ir savs mērķis.
Tiesa secināja, ka Latvijā nav
veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar invaliditāti
pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumu atbilstību viņu vajadzībām
un to, cik lielā mērā šīs personas var apmierināt savas pamatvajadzības.
Tiesa secināja, ka Ministru
kabinets nav paredzējis kritērijus, kas objektīvi ļautu noskaidrot tādu
pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem
nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu dzīvot dzīvi, kas
atbilst cilvēka cieņai. Ministru kabinets noteicis pabalsta apmēru vienīgi
atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī
un neņemot vērā vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, secināja tiesa.
ST uzsvēra, ka valstij ir
pienākums izveidot visaptverošu personām ar invaliditāti paredzētu sociālā
nodrošinājuma standartu. Šim standartam ir jāsekmē ikvienas personas ar
invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī jāmazina šādu personu un viņu ģimenes
locekļu nabadzība un sociālā atstumtība neatkarīgi no pašvaldības, kurā šīs
personas dzīvo.
Tiesa neguva apstiprinājumu tam,
ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar pārējiem pieejamiem
valsts un pašvaldību atbalsta pasākumiem pabalsta saņēmējiem – nenodarbinātajām
personām ar invaliditāti – apmierinātu vismaz viņu pamatvajadzības un dotu
iespēju dzīvot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Dažādos valsts politikas
plānošanas dokumentos nabadzības riskam pakļauto personu, tostarp personu ar
invaliditāti un senioru, situācijas uzlabošana ietverta kā viena no valsts
prioritātēm. Savukārt starptautiskās institūcijas norādījušas uz Latvijā pastāvošajām
problēmām nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas jomā, secinājusi
tiesa.
ST secināja, ka pabalsta apmērs
senioriem nav paaugstināts jau gandrīz 15 gadus jeb kopš 2006.gada 1.janvāra,
neraugoties uz valsts ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu
šajā laikā.
ST atzina, ka valsts izveidotajai
sociālā nodrošinājuma sistēmai ir jābūt taisnīgai un jāmotivē darbspējīgās
personas stāties darba tiesiskajās attiecībās. Tomēr tajos gadījumos, kad
persona nav varējusi uzkrāt vecuma pensijas saņemšanai likumā noteikto darba
stāžu, valstij ir pienākums nodrošināt to, lai persona ar tai pieejamajiem
sociālās drošības sistēmas pasākumiem varētu apmierināt vismaz savas
pamatvajadzības.
Tiesa neguva apstiprinājumu tam,
ka pabalsts kopsakarā ar citiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta
pasākumiem nodrošinātu pabalsta saņēmēju – senioru – pamatvajadzību
apmierināšanu un dotu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Šāda valsts attieksme neveicina senioru sociālo iekļaušanu un nemazina viņu
sociālo atstumtību, tāpēc nav vērtējama kā atbilstošas rūpes par senioriem un
tā nav attaisnojama.
Tiesa atzina, ka izskatāmajā
lietā ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku
paliek spēkā, lai dotu iespēju valdībai, ievērojot šajā spriedumā secināto,
pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ņemot vērā katras pabalsta saņēmēju grupas
atšķirīgos apstākļus.
Ņemot vērā, ka attiecīgās
izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam
gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no nākamā gada 1.janvāra.
Tiesībsargs Juris Jansons
iepriekš savā runā tiesai uzsvēra, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta
saņēmēji pamatā ir personas ar invaliditāti, kurām ir nepieciešams plašāks
veselības aprūpes pakalpojumu klāsts.
Lieta ierosināta pēc tiesībsarga
pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais valsts
sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav pietiekams, lai nodrošinātu tā
saņēmēju pamatvajadzības – veselīgu ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi
un obligāto izglītību.
Lai gan valsts ekonomika
attīstījusies, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ilgstoši nav
pārskatīts, uzsvēris Jansons. Turklāt tas, viņaprāt, noteikts, pamatojoties uz
politiskiem apsvērumiem, nevis ekonomiskiem rādītājiem. Tādējādi tiesībsarga
ieskatā valsts neesot pienācīgi izpildījusi no Satversmē izrietošo pozitīvo
pienākumu nodrošināt personām sociālo palīdzību.
Tiesībsargs norāda, ka
apstrīdētajā normā noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs
izraisa tā saņēmēju sociālo atstumtību un nenodrošina viņiem vienlīdzīgas
iespējas, salīdzinot ar ekonomiski aktīvām personām.
ST iepriekš beidza skatīt citu
pēc Jansona pieteikuma ierosinātu lietu par garantētā minimālā ienākumu (GMI)
līmeņa atbilstību Satversmes 1. un 109.pantam.
25.jūnijā ST atzina, ka GMI
līmenis neatbilst Satversmei. ST secināja, ka likumdevējs nav izlēmis
būtiskākos ar GMI saistītos jautājums, tostarp kādām pamatvajadzībām tas tiek
izmaksāts, kā arī nav izstrādāta GMI līmeņa noteikšanas metode.
Ņemot vērā ekonomiskos faktorus
un citus apsvērumus, ST nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu
no 2021.gada 1.janvāra.
Foto: pixabay.com
