Kādā
brīvākā rudens pēcpusdienā jelgavniece Aleksandra Pavlovska
piekrita veltīt laiku sarunai ar “Ziņām”. Saruna notika
Ozolskvērā pie bērnu rotaļu laukuma, kur tobrīd rotaļājās
Aleksandras meita.
– Jūsu
pirmā dzīves ceļa izvēle ir filoloģija, literatūra. Tas taču
paliek uz visu dzīvi?
Jā, tas paliek uz visu dzīvi.
Tagad gan nav tik daudz laika lasīt kā tolaik, kad es biju
tulkotāja. Studēju 16. gadsimta angļu literatūru. Būdama
studente, kā brīvprātīgā iesaistījos darbā ar
bezpajumtniekiem, un tas mani aizrāva. Tajā laikā brīvprātīgo
kustība Krievijā strauji attīstījās. Nezinu, varbūt tas bija
saistīts ar to, ka palielinājās sabiedrības noslāņošanās –
plaisa starp cilvēkiem, kam bija daudz naudas, un nabadzīgajiem,
kuriem vispār nekā nav. Maniem domubiedriem tas nebija pieņemami.
Ap 2004. gadu man nācās izvēlēties – vai nu filoloģija, vai
sociālais darbs. Izvēlējos otro. Sociālo darbu darot, es
iepazinos ar vīru Arsēniju. Viņš strādāja ar pusaudžiem, kuri
dzīvoja uz ielas un lietoja narkotikas, savukārt es – ar
pieaugušajiem.
– Kā
pārcēlāties uz Latviju?
Bija ideja turpināt mācības,
varbūt studēt doktorantūrā. Tolaik Krievijā bija diezgan grūti
iegūt izglītību sociālā darba jomā, jo augstskolās – ar
dažiem izņēmumiem – šī joma neattīstījās, interesēja maz
cilvēku. Tāpēc jau kādu laiku domājām par pārcelšanos uz
ārzemēm. Braukt tieši uz Latviju nolēmām, jo šeit jau ieguvām
maģistra grādu un man ir arī dotas tiesības šeit dzīvot –
skaitos repatriante. Mana vecmāmiņa ir no Stāmerienas. Viņa
pārcēlās uz Krieviju juku laikos drīz pēc revolūcijas. Tiesa,
vecmāmiņa nomira, pirms es piedzimu. Viņa arī nevēlējās, lai
viņas bērni zinātu par savām saknēm un nemācīja tiem latviešu
valodu. Būt par latvieti Krievijā Staļina terora laikā bija
bīstami.
Visu
rakstu lasiet 14. oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto:
Ruslans Antropovs
