Šodien aprit 100 gadi, kopš
Latvijas Satversmes sapulces sēdē 1920.gada 7.jūnijā Baumaņu Kārļa sarakstītā
dziesma – lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” – tika apstiprināta valsts
himnas statusā.
Godinot šo notikumu, Latvijas
Valsts prezidents Egils Levits dalās pārdomās par Latvijas valsts himnu.
“Citu valstu himnās bieži minētas
dinastijas un cīņas, bet Latvijas himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā,”
Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” 100.gadadienā norāda Valsts
prezidents Egils Levits.
Prezidents uzsver, ka jebkura
valsts himna izsaka dziļākus priekšstatus par savu valsti, par savu tautu, arī
par savu vēsturi un nākotnes vēlmēm, sapņiem.
Latvijas himnā centrālais
jēdziens ir Latvija. Kā pauž Levits, toreiz, kad himna radās, priekšstats par
Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme – toreiz vēl ne valsts. Ne vairs
Kurzeme, ne vairs Vidzeme, ne vairs Latgale, bet gan Latvija. Latvija kā viena
noteikta daļa no pasaules. Latvija, kas atrodama pasaules kartē.
“Šajā jaunajā jēdzienā – Latvija
– jau no paša sākuma slēpās milzīgs spēks. Nezinu, vai šo spēku un tā
konsekvences jau apjauta tās vārdu autors un dziesmas izpildītāji, taču šajā
jēdzienā ielikto revolucionāro iedīgli jau uzreiz (un trāpīgi!) saskatīja
represīvais cara režīms, aizliedzot dziesmā lietot vārdu “Latvija”,
kas bija jāaizstāj ar vārdu “Baltija”,” norāda Levits.
Prezidents atzīmē, ka citu valstu
himnās bieži pieminētas dinastijas, cīņas un varoņteikas, bet Latvijas himnā tā
visa nav. Levits uzsver, ka Latvijas himna ir skaidra un dziļa savā
vienkāršībā, turklāt tā ir miermīlīga, cilvēcīga.
“Mēs esam ļoti demokrātiski
– latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvo savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī,
netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu
zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!” norāda Levits.
Prezidents akcentē, ka himnā ir
minēts Dievs. Pēc viņa paustā, konstitucionālajās tiesībās Dieva piesaukšana
nav nekāds retums. Ar to tiek izteikta doma, ka eksistē kaut kas lielāks par
cilvēku, ka cilvēks pasaulē nav absolūti pēdējā instance.
Tas ir priekšstats par dabiskajām
tiesībām, priekšstats par lietu dabisko kārtību, pauž prezidents. Šis
priekšstats, kas iet tālāk par primitīvu materiālismu, atspoguļojas ne tikai
latviešu tradicionālajā domāšanā, bet arī visu laiku, tostarp arī modernās
pasaules, filosofijā, kas paškritiski ņem vērā cilvēka prāta ierobežotās spējas
līdz galam izzināt un paredzēt pasauli, viņš skaidro.
“Mēs varam darīt daudz mūsu
nākotnes veidošanā, ļoti daudz, bet līdz galam mēs par to nevaram būt droši,
nevaram visu paredzēt, ne viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu gribas un
rīcības. Tādēļ šis lūgums augstākai instancei – Dievam – ļauj mums mūsu zemē,
mūsu valstī, mūsu Latvijā “laimē diet” – dzīvot tā, kā mēs to vēlamies,”
norāda Levits.
Foto: YouTube
