«Spīdolas dienā, ko atzīmējam februārī, nekad nav īsti laika veltīt pietiekamu uzmanību mūsu absolventiem un bijušajiem darbiniekiem, tāpēc šoreiz rīkojam pirmo salidojumu tikai viņiem. Ceram, ka visiem būs brīvāks laiks atnākt un satikties,» teic Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, aicinot «spīdoliešus» un viņu draugus šodien pulksten 16 uz Jelgavas kultūras namu, lai atmiņās atgrieztos skolā, šodien raksta «Zemgales Ziņas».
Režisores Elīnas Apsītes veidotajā pasākumā netrūkšot dzirkstošu emociju, muzikālu priekšnesumu, deju un citu pārsteigumu, ko sarūpējuši ne tikai skolēni, bet arī absolventi un pedagogi. Kā jau pieklājas divdesmitgadniecei Spīdolai, kura savējiem šo gadu laikā dāsni dāvājusi vitalitāti, radošumu, brīvo garu, gribu un ticību spēt.Andris Tomašūns, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas dibinātājs: «Kad Spīdolas skolu dibināja, bija doma, ka Latvijā tādas būs vairākas, bet sanāca, ka tikai viena Jelgavā. Līdz ar to tai ir lielāka vērtība nekā, ja šādu izglītības iestāžu būtu daudz. Skola gan mainījusi darbības virzienu, jo sākotnējā ideja bija to veidot ar humanitāru ievirzi, bet patlaban tajā māca arī daudz ekonomikas, taču tas nav slikti. Izglītības iestādēm šajos laikos jābūt elastīgām.»«Jāpiebilst, ka Spīdolas skolas nebūtu, ja apkārt neatrastos brīnišķīgi cilvēki, kuri tolaik ideju atbalstīja, – pilsētas galva Jānis Bunkšs, kultūras nama vadītāja Silvija Andersone, izglītības ministrs Andris Piebalgs, Kultūras fonds ar Ilmāru Lazovski un Imantu Ziedoni, Gunārs Kurlovičs, kurš ieguldīja lielu darbu mācību programmu izveidē. Viņiem pienākas liels paldies, tāpat kā skolas darbiniekiem, pedagogiem un tiem 50 pirmajiem skolēniem, kuri faktiski nāca uz nezināmo. Pašreizējiem skolēniem novēlu ātrāk atbrīvoties no kalpa sindroma un no algas saņēmējiem kļūt par tās maksātājiem!»Aija Kinca, televīzijas žurnāliste: «Mācības Spīdolas ģimnāzijā man devušas divas no lielākajām dzīves pamatvērtībām – draugus un darbu. Savu labāko draudzeni Sandu es satiku tieši šajā skolā, kad sporta stundā es, augumā mazā jūrmalniece, kura vienmēr bijusi mazākā klasē, stājoties rindā pēc auguma, izrādījos tikai otra mazākā, jo Sandiņa, kura šurp atnāca no Krimūnām, bija par mani vēl mazāka. Un kopš tās sporta stundas mēs esam nešķiramas. Jau 20 gadu viņa ir mans labākais draugs priekos un bija blakus arī lielās bēdās. Visas meitenīgās iemīlēšanās un šķiršanās sāpes ir dalītas ar Sandu. Mums bija meiteņu klase, bet mēs nebijām baigās konkurentes. Joprojām, kad Ieva, kura tagad mīt Holandē, ir Latvijā, dzeram kopā tēju un brīnāmies, cik ātri aug viņas dvīņi. Kad lidoju ar «AirBaltic», vienmēr priecājos, ja vecākā stjuarte ir Agnese – mana klasesbiedrene. Kad vajag jurista padomu, ir Ritma, Ilona un Zanda. Ir lieliski satikt Gunu, kura mīt Amerikā un savam vīram māca latviešu valodu. Un, kas pats jaukākais – ar savu skolas laika mīlestību tagad «draudzējamies ar ģimenēm». Neviena ziema vairs nav iedomājama bez brauciena slēpot uz Alpiem kopā ar Mārci. Lai gan devītajā klasē to, ka viņš mani tomēr negrib precēt, uzskatīju par viņa lielāko kļūdu! Bet, kā mums mācīja latīņu valodā – Errare humanum est – kļūdīties ir cilvēcīgi!»«Par darbu – jau skolas laikā direktors Andris Tomašūns aprunājās ar katru skolēnu un vaicāja, par ko viņš vēlas kļūt, ko sasniegt. Septītajā klasē teicu, ka būšu žurnāliste. Viņš: «Labi, ko tu dari jau tagad, lai to sasniegtu?» un burtiski aiztrieca mani uz «Zemgales Ziņām» rakstīt rakstus un veidot skolas avīzi «Spogulis». Šīs publikācijas man palīdzēja iestāties studēt žurnālistiku Latvijas Universitātē budžeta grupā, kas 1996.gadā bija ļoti būtiski. Patlaban joprojām daru savu sapņu darbu – strādāju žurnālistikā, Latvijas televīzijas ziņu dienestā. Jā, neesmu karsto punktu reportiere, bet ziņoju par tik dažādām nozarēm, ka grēks būtu sūdzēties par rutīnu. Esmu dzērusi šampanieti ar Maiklu Staipu un «Prāta vētru» viņu ģērbtuvē filmējot, kā viņi «iesilda» publiku pirms «R.E.M.» tūres koncertiem Bolcano un Zagrebā. Esmu bijusi klāt brīdī, kad publika Edinburgas festivālā nebeidz ovācijas, kas veltītas Alvja Hermaņa Jaunajam Rīgas teātrim un viņu «Garajai dzīvei». Braukusi ar pasaulē lielāko burinieku, filmējusi Latviju no gaisa balona un vēl, un vēl. Ar šo uzskaitījumu es negribu lielīties. Vienkārši pateikt – nav nekā neiespējama, ja tu zini, ko vēlies sasniegt un mērķtiecīgi uz to ej jau skolas laikā. Manā gadījumā tieši Spīdolas skolai par to visu liels paldies. Uz tikšanos salidojumā!» – tā A.Kinca.Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 23.oktobra numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
