Valsts
vakcinācijas pret Covid-19 pienākuma izpildi iedzīvotājiem nevar
uzlikt tieši – vakcinācija nevar tikt veikta piespiedu kārtā,
taču ir iespējams noteikt netiešus mehānismus vakcinācijas
pienākuma izpildes nodrošināšanai, uzskata tiesībsargs Juris
Jansons, atzīmējot, ka valstij ir iespējams ieviest obligātu
vakcinācijas politiku.
Kā informēja Tiesībsarga biroja sabiedrisko attiecību
pārstāvis Edgars Lākutis, tiesībsargs ik dienu saņem daudzu
iedzīvotāju jautājumus saistībā ar obligātās vakcinēšanās
pienākumu pret Covid-19, proti, iedzīvotāji lūdz tiesībsargu
skaidrot, cik lielā mērā šāds pienākums ir tiesiski pamatots.
Tiesībsargs
vērš uzmanību, ka Epidemioloģiskās drošības likums nosaka
pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret
kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas
kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas nozīmē, ka Ministru
kabinets varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās
kārtību.
Tiesībsargs
uzsver, ka vakcinācijas pienākuma izpildi nevar tieši uzlikt,
proti, vakcinācija nevar tikt veikta piespiedu kārtā, taču ir
iespējams noteikt netiešus mehānismus vakcinācijas pienākuma
izpildes nodrošināšanai. Tas var izpausties, piemēram, kā
ierobežojumi kādu pakalpojumu sniegšanai. Ierobežojumi varētu
tikt saistīti ar objektīviem apsvērumiem, piemēram, to, ka
pakalpojums jāsniedz epidemioloģiski drošā vidē.
Vakcinēšanās
pienākuma neizpildīšanas gadījumā varētu ierobežot vienīgi
tādus pakalpojumus, kas nav uzskatāmi par būtiskiem
pamatpakalpojumiem, uzskata Jansons, piemēram, pensiju izmaksas
liegšana vai ierobežošana nebūtu pieļaujama.
Tiesībsarga
skatījumā, Ministru kabinets var izvēlēties paredzēt
vakcinēšanās pienākumu noteiktām personu grupām pēc
objektīviem kritērijiem, tai skaitā arī varētu paredzēt
vakcinēšanās pienākumu personām noteiktā vecuma grupā. Tomēr
esot jāņem vērā, ka šī pienākuma kontrole notiktu netieši,
tāpēc varētu būt grūti ieviest efektīvus mehānismus
vakcinācijas pienākuma īstenošanai tieši noteiktā vecuma grupā.
Tiesībsargs
domā, ka saistībā ar vakcinēšanās pienākumu ir jābūt
mehānismam, kas ļautu personai izteikt “objektīvus iemeslus,
kāpēc tai nav pieļaujama vakcinēšanās”. Pavisam noteikti
par objektīvu iemeslu uzskatāmas kontrindikācijas vakcinācijai
veselības dēļ, taču nevar izslēgt citus objektīvus apstākļus,
teikts biroja paziņojumā.
“Obligātas
vakcinācijas kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis
būtu sabiedrības veselības un labklājības nodrošināšana.
Vakcinācija ir tas, kā varam aizsargāt sabiedrību no saslimšanas
ar Covid-19 un novērst tā izraisīto kaitējumu,” uzsver
Jansons.
Kā
norāda Jansons, valstij ir plaša rīcības brīvība veselības
politikas noteikšanā, izvēloties politikas mērķus un līdzekļus,
un tas aptver arī valsts vakcinācijas politiku.
“Obligāta
vakcinācija pret Covid- 19 šobrīd būtu atbilde uz neatliekamo
sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību
pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni.
Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai
sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu
vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības
līmeni,” teikts biroja paziņojumā.
Foto: pixabay.com
