Pēdējā laikā Latvijā vērojams īsts «bēgšanas bums». Laimes un labākas dzīves meklējumos cilvēki dodas prom. Valsti pamet gados jauni un spēcīgi cilvēki, kas ir strādāt griboši, veseli, gudri un ekonomikas augšupejai varētu dot daudz, ja vien šeit redzētu tādas iespējas. Diemžēl Latvijā nesakārtotās datu bāzes dēļ nav precīzas uzskaites par personām, kas aizbrauc – cik paliek svešumā, cik atgriežas. Tādu skaitļu nav arī par Jelgavas pusi pametušajiem.
Daudzi norāda – tagad ir otrais aizbraukšanas vilnis, jo, zaudējuši ienākumus, prom dodas arī cilvēki, kuri iepriekš šādu iespēju nav pat pieļāvuši.Augšup pa karjeras kāpnēmJelgavniece Dace Daine Londonā dzīvo jau piekto gadu. Mērķtiecīgā jauniete spējusi izsisties un šodien strādā par projektu vadītāju vienā no lielākajiem starptautiskajiem finanšu uzņēmumiem.Kā daudziem iesācējiem, arī viņai pirmais bija viesmīles darbs. Taču Dace neatlaidīgi turpināja meklēt kaut ko atbilstošāku savām vēlmēm. Viņai piedāvāja strādāt kooperatīvajā administrācijā, kur tagad viņa ir projektu vadītāja vienā no lielākajiem starptautiskajiem finanšu uzņēmumiem, kas apkalpo Eiropas komisariātu, Pasaules Banku un Apvienotās Nācijas.«Tagad man daudzi jautā, vai neilgojos pēc Latvijas. Nekādā gadījumā! Man šī valsts neko nav devusi, lai es pēc tās ilgotos. Protams, pietrūkst ģimenes, radinieku un draugu, taču tā nav problēma, jo Latvija ir tikai pāris stundu lidojuma attālumā,» teic Dace, kas atgriezties Latvijā vairs neplāno.No zivju fabrikas līdz «Hilton»Aelita Semerova no Jelgavas prom devās 2005.gada martā 25 gadu vecumā. Šodien viņa neredz motivāciju atgriezties, viņā zudusi piederības sajūta Latvijai. Jelgavā viņa strādāja par pārdevēju, bet tad satika sen neredzētu paziņu, kura ieteica doties uz ārzemēm un nopelnīt krietni labāku naudiņu.«Sākumā darbā iekārtoties mēģināju caur darba aģentūrām, bet sapratu, ka tas man nav pa kabatai. No paziņas saņēmu ziņu, ka Skotijā zivju fabrikā vajadzīgi strādnieki, un nolēmu braukt,» atceras Aelita. Nedēļas laikā viņa aizgāja no darba lielveikalā, atvadījās no ģimenes un posās ceļā. Ar domu, ka paliks tur ne ilgāk kā gadu.«Pēc gada ierados Latvijā, lai nomainītu pasi, bet palikt negribēju. Atgriezusies Lielbritānijā, iestājos koledžā, lai labāk apgūtu angļu valodu, jo jutu, ka tā turpmāk būs ļoti nepieciešama. Drīz vien angliski jau varēju runāt raiti un pareizi, daudz komunicēju ar vietējiem, kas arī bija liels ieguvums valodas apguvē.»Pēc trim nostrādātiem gadiem fabrikā Aelita pieteicās konkursam uz darbu viesnīcā. Veiksmīgi izturējusi darba interviju un atlasi, jau gadu jelgavniece strādā viesnīcā «Hilton». Arī Aelita par atgriešanos Latvijā pašlaik neprāto, turklāt pēc gada viņai būs iespēja saņemt britu pilsonību, ko plānots izmantot.Strādā Norvēģijā, atpūšas LatvijāRižu ģimene – Valija un Aigars – vismaz reizi gadā uz vairākiem mēnešiem dodas otrpus Baltijas jūras (Aigars ārzemēs strādājis jau astoņas sezonas, Valija – piecas). Dažu gadu darbs Norvēģijā ļāvis bez kredītsaistībām iegādāties dzīvokli Jelgavā, nopirkt jaunu automašīnu, atļauties meitai nodrošināt labu izglītību, atpūsties un ceļot. Aigars atceras, ka pirmais gads bijis īpaši smags – aukstumā, lietū un vējā uz lauka jāgriež kāposti. Tās bijušas kā ugunskristības katram «jauniņajam». Ja to spēj izturēt, saimnieka acīs esi labs strādnieks un vari cerēt uz darbu arī citu gadu.Valija uz Norvēģiju pirmo reizi aizbrauca strādāt ne tik daudz, lai nopelnītu, bet lai pamēģinātu ko jaunu. «Sākumā domāju, ka neizturēšu. Siltumnīcās lielā karstumā bija jāstrādā garas stundas, angļu valodas zināšanu man nebija,» stāsta Valija, piebilstot, ka tagad abi Norvēģijā strādā, bet uz Latviju brauc atpūsties.Atgriešanās pēc deviņiem gadiemIeva Trevica – Petrovica darba meklējumos uz Īriju devās pirms deviņiem gadiem. Pērn viņa darbam ārzemēs pielika punktu un atgriezās Latvijā. Svešumā pavadītie gadi devuši pamatīgu atspērienu dzīvei – par nopelnīto iegādāti divi dzīvokļi Latvijā un viens ārzemēs, tur Ieva satikusi savu lielo mīlestību un svešumā sapratusi, cik tuva un mīļa viņai ir Latvija.Ieva uz ārzemēm devās, kad viņai bija tikai 21 gads. Īri par latviešiem atsaukušies pozitīvi, vērtējuši viņus kā strādīgus un apzinīgus. Sākumā Ieva siltumnīcās lasījusi zemenes, avenes un kazenes. Pēc tam pārgājusi uz darbu augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības bāzē, kur nostrādājusi septiņus gadus.«Stāvot uz konveijera pārlasīju kartupeļus, pakoju svaigos dārzeņus un ogas. Grūti nebija, bet, kad sešas dienas nedēļā jādara viens un tas pats, viegli tas nav. Vienu brīdi gribēju pamest saimniecību, bet saimnieks piedāvāja darba paaugstinājumu – vadīt kafejnīcu, kur mūsu strādnieki ieturēja maltīti. Tā arī tur paliku,» stāsta Ieva.Atgriezties Latvijā jelgavniece izlēmusi spontāni, kādu dienu saprazdama – pietiek, visu naudu tik un tā nenopelnīt. «Labi ir visur, kur mūsu nav, bet nekur nav tik labi kā mājās. Nenosodu jauniešus, kas pamet Latviju uz visiem laikiem. Novēlu viņiem veiksmi, pacietību, izturību, jo tur nemaz nav tik skaisti kā pasakā.»Plašāku materiālu par šo tēmu lasiet sestdienas, 1.augusta, «Zemgales Ziņās».
