Pa telefonu runājot ar būvkonstruktoru Valentīnu Cini, ne pēc sarunas
tempa, ne intonācijas nevar secināt, ka viņam Vecgada vakarā palika
deviņdesmit. Arī viņa projektētajā savrupmājā vienā no piepilsētas
vasarnīcu rajoniem, kas no ārpuses šķiet neliela, bet iekšpusē izskatās
plaša, nekas neliecina, ka te dzīvo cilvēki gados. Visur tīrs,
izrotātajai eglītei, kas vēl stāv blakus klavierēm, šķiet, nav nobirusi
neviena skuja. “Citi man dod “uz septiņdesmit”. Taču esmu dzimis 1927.
gadā. Visi mani grupas biedri, ar kuriem kopā studēju, miruši,” skaudri
nosaka nesenais jubilārs un piebilst, ka pats vēl pieņem pasūtījumus un
četras piecas stundas dienā strādā.
Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu
lasiet 11. janvāra “Zemgales Ziņās”
