Gatavojot interviju sēriju ar aptaujās vadošo partiju Zemgales apgabala līderiem, «Ziņas» uz sarunu aicināja arī ZZS pirmo numuru Augustu Brigmani, taču viņš bija vienīgais no pieciem politiķiem, kurš interviju atteica. 9.Saeimas deputāte un ZZS valdes locekle B.Rivža sarakstā ir ar ceturto numuru. Noslēdzot priekšvēlēšanu interviju sēriju, Baibu Rivžu intervē Evita Puriņa un Edgars Kupčs.
B.Rivža bijusi izglītības un zinātnes ministre (2006. – 2007.) Aigara Kalvīša valdībās. Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas lauksaimniecības un meža zinātņu nozares prezidente.– Centrālās vēlēšanu komisijas interneta mājaslapā apskatāmā ZZS priekšvēlēšanu programma ir ļoti vispārīga. Kāpēc vēlētājiem nav pieejams plašāks tās izklāstījums?Problēma ir tā, ka lielo programmu veidoja pa lielām grupām – tautsaimniecības, sociālā, izglītības. Programma tapusi no atsevišķiem blokiem, no kuriem tālāk veidota īsā programma. ZZS valdes viedoklis bija, ka plašai publikai kopējo bloku sadalījumu nepopularizēt. Atsevišķas sadaļas mājaslapā var atrast. Var jau būt, ka labāk būtu parādīt arī atsevišķus blokus. Te man būtu jādod priekšlikums, ka tas būtu lietderīgi. – Laika vairs nav! Nu, pēdējās nedēļas jau tās izšķirošās! – Kopējā programmā minētās lietas ir ļoti aptuvenas. Piemēram, «veidot ģimeni atbalstošu valsts politiku», «saglabāt latviešu kultūras mantojumu». Tas izklausās nekā. Vai tad kāds būtu pret latviešu kultūras mantojuma saglabāšanu…Redziet, tur apakšā zem tā latviešu kultūras mantojuma ir darba grupas izvērstākas lietas. Ar šo domāts Tautas kultūras mantojuma likums. Tas tagad tiek veidots, un es pati arī esmu tur iesaistīta. Šis likums ietver ideju saglabāt mūsu tradīcijas vismaz 75 gadu garumā: mājamatniecībā jumiķa, kalēja, koka un podnieka darbi, aušana, dažādas nacionālas receptes, piemēram, sklandrauši.– Bet tas jau viss mums ir, ko tur vēl saglabāt?Jā, tas mums ir. Bet, ja jūs aužat linu, veidojat vilnas izstrādājumus, tirgū jums nekā nav – ne kāds sertifikāts, ka tas ir kaut kas īpašs, ne kāda pretimnākšana no valsts par to, ja jūs saglabājat šīs tradīcijas un nododat tālāk, ka jūs viņas veicināt. Tautas kultūras mantojuma likumam ir vairākas funkcijas. Pirmkārt saglabāt visas šīs tradīcijas, pētīt un izzināt, bet otrs – atbalstīt mazo uzņēmējdarbību un amatniecību. – Pēdējos četrus gadus Izglītības un zinātnes ministrija ir ZZS pakļautībā. Treknajos gados skolotāju algas tika būtiski palielinātas, taču ZZS bija arī Saeimā, kad algas graujoši samazināja. Tagad jūs solāt panākt pedagogu darba samaksas pieaugumu, bet kāpēc tad pieļāvāt tik lielu samazinājumu? Samazinājums jau gāja pilnīgi visiem vienādi – 15 procenti visiem, kas ir budžeta institūcijās.– Bet skolotājiem samazināja par 40 procentiem vai pat par pusi! Jā, bet pagājušajā gadā atkal palielināja. Tā kopējā alga ir atkarīga no tā, cik mums ir skolēnu skaits. Tagad arī no 1. septembra skolotājiem ir algas palielinājums. Protams, tas nav liels. – Cik liels tas ir?Divi miljoni latu. Tie valstij ir ieekonomēti sakarā ar to, ka skolēnu skaits ir mazāks. – Kāpēc toreiz bija tik negodīga attieksme tieši pret pedagogiem?Brīdī, kad sākās krīze, algas nebija iespējams nosargāt. Mums arī universitātē asistenta alga ir zemāka nekā skolotāja alga. Samazinājums skāra pilnīgi visus izglītībā strādājošos. Skolotāji pat bija drusku aizsargātāki ar to, ka tajā gadā viņiem bija vairāk naudiņas algās un arī tagad sakarā ar bērnu ekonomiju būs drusku lielāka alga. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu ļoti būtiski šo palielinājumu nosargāt kā bāzi nākamajam gadam. – Kāda pašlaik ir skolotāja algas likme?250 latu. Vienam skolēnam līdzi seko 700 latu. – Programmā arī teikts iespējami tuvu dzīvesvietai saglabāt sākumskolas. Kā to nosargāsiet?Uzstādījums ir tāds – ja kaut ko saglabājam, tad tieši sākumskolas. Jo mazajiem bērniem ir grūtāk braukt tālāk. Šeit ir jāpalīdz līdzīgi kā ar minētajiem diviem miljoniem, no kuriem noteikta daļa novirzīta četriem novadiem, kuriem ir vismazākais bērnu skaits. Ar šādu īpašu valsts dotāciju to var saglabāt. Ir arī programma pierobežu attīstībai. Principā jau tās mazās skoliņas ir vairāk gar robežu, piemēram, Ventspils novads. Tur arī šī palīdzība, īpašs atbalsts ir vajadzīgs. – Vai ZZS var solīt, ka turpmāk, ja šī nozare būs jums, sākumskolas netiks slēgtas?Mazajām skolām būs maksimāls saudzības režīms. Cik vien pašvaldības ar saviem resursiem varēs, tik centīsies saglabāt. Protams, tagad ir arī skolu autobusi, kuri nāks arvien vairāk. Tagad ir 40 pašvaldības un būs vēl nākamajā gadā. Tie arī palīdz risināt problēmas. Pamatskolās un vidusskolās jau akcents ir pavisam cits – uz kritisko masu un uz kvalitāti. – ZZS programmā min, ka cels profesionālo skolu prestižu un stiprinās šo skolu materiālo bāzi. Daļa profesionālo skolu «zaļzemnieku» laikā aizgājušas uz grunti. Tiek veidoti 14 kompetences centri, viens no tiem būs arī Jelgavā. Amatu skola, Amatniecības vidusskola, Pieaugušo izglītības centrs un Zaļenieku arodvidusskola veidos kopīgu kompleksu. Profesionālajā izglītībā šis reformu process tagad jau stingri iezīmējas. Paliks tādas vienas programmas skolas, kas būs sasaistītas kopā ar spēcīgāku skolu, un tad ir šie kompetences centri. Tā būs vieta, kur būs daudz programmu, daudz bērnu (vismaz 700 jābūt). Šeit Jelgavā tad būtu metālapstrāde, pavāri, frizieri, tas viss, kas šim reģionam raksturīgs. Šis gads ir īpašs ar to, ka pirmo reizi palielinājies to bērnu īpatsvars, kas aizgājuši uz profesionālajām skolām. – Bet prestižs joprojām ir diezgan zems. Nu, kā kurā programmā un skolā. Ja runājam par koka un restaurācijas darbiem, arī pavāru virziens ir mums ir ļoti populārs sakarā ar sadarbību ar frančiem. Ir ļoti laba Rīgas pārtikas skola. Tas atkarīgs no tā, kāds ir skolotāju kolektīvs, vai skola piedalās konkursos, cik par šo skolu dzird. Pozitīvi ir tas, ka tagad var profesionālajā skolā mācīties un arodu iegūt arī tad, kad pabeigta jau vidusskola. – Vai valsts tiem, kas tagad domā par nākotnes profesiju, var pateikt, kādas profesijas tai pēc četriem gadiem būs nepieciešamas?Tas ir grūts jautājums. Esmu bijusi tik daudz diskusijās, un viedokļi ir ļoti atšķirīgi. No vienas puses šobrīd esam nosaukuši desmit virzienus, kas mums būtu aktuāli augstākajā izglītībā un zinātnē. Līdz ar to profesionālajā izglītībā un uzņēmējdarbībā mēs ejam tajā virzienā. Tie ir saistīti ar farmāciju, meža nozari, informācijas tehnoloģijām, enerģētiku, valodu, vēsturi, letoniku, medicīnu un citām. Ir bijis daudz diskusiju, ka varbūt vajag noteikt trīs nozares, piemēram, pārtikas rūpniecību, farmāciju un vietējo resursu izmantošana un celtniecības materiālu ražošana. Oponenti uzreiz izvirza pretjautājumu – vai mēs varam paredzēt, kā sabiedrība attīstīsies pēc desmit gadiem? Vai nebūs tā, ka tagad liksim visu uzsvaru uz modernajām dejām, bet pēc desmit gadiem pievilcīgas būs tautiskās dejas? Ja visus resursus vai olas liksim vienā groziņā, mēs nodarīsim pāri tam jaunajam, kas veidojas apkārt. Tāpēc faktiski ir divas nometnes: vieni ir tie, kas iestājas par to, ka pieticīgos apstākļos mums ir jāizvēlas, uz ko iesim un ko darīsim. Pievienotajās vērtībās mēs esam desmit virzienus iezīmējuši, mums tur ir nacionālie zinātnes centri, studiju programmās budžetā naudu dod pamatā inženierzinātnēm, dabaszinātnēm un medicīnai. Maģistrantūrā mēs arī atbalstām šīs nozares, jo stipendijas ir tikai tur. Līdz ar to profesionālajā izglītībā arī ir akcents uz tiem virzieniem, kas gatavo metālapstrādē, pārtikas rūpniecībā, meža nozarē. Protams, dzīve vienmēr ienest korekcijas. Ja mēs paskatāmies atpakaļ ilgākus laikus, tā prognozēšana ir bīstamāka. Piemēram, vai deviņdesmito gadu sākumā mēs varējām paredzēt, ka nāks internets un tik plaši mainīs mūsu dzīvi? Ka nāks jaunas profesijas, ka būsim iesaistīti ekonomiskajā sistēmā, ka būsim NATO? – Bet ko valsts teiks 500 metālapstrādātājiem, ja viņiem pēc tam nebūs darbs?Tur ir zināma problēma – jo jūs esat šaurāk specializēts, jo jums ir grūtāk. Tad ir tikai divi varianti – vai nu jāiet šajā nozarē dziļumā un jābūt ļoti augsta līmeņa profesionālim, vai arī tas loks jāpaplašina, papildus iegūstot jaunas zināšanas, diplomus un iespējas. Tāpēc jau viens liels pluss ir sociālajām zinātnēm, par ko gan tiekam kritizēti, ka to mums par daudz, tomēr tās ir ļoti elastīgas. – Bet tās neražo – nav pievienotās vērtības. Jā, bet, jo attīstītāka sabiedrība, jo vairāk ir apkalpojošā sfēra. Mūsu attiecības kļūst arvien vairāk balstītas uz juridiskiem dokumentiem, mums vairāk vajadzīgi nodokļu speciālisti. Tā tas ir visā pasaulē. – Bet fakts ir tāds, ka tiem, kas beiguši LLU Sociālo zinātņu fakultāti, ir ļoti grūti atrast darbu. Vai augstākā izglītība kaut kā pielāgojas jaunajiem apstākļiem? Nupat izskanēja ziņa, ka studējošo skaits pēdējo gadu laikā samazinājies par 30 tūkstošiem.Mazāk – par 20 tūkstošiem. Pirms četriem gadiem uzņēma 40 tūkstošus studentu, tagad – 20 vai 25. – Iepriekš bija diskusija, kurā LU rektors Auziņš rosināja, ka ir kaut kas jādara ar augstskolām. Bija arī pārmetums izglītības ministrei, ka nav politiskās gribas veikt reformas. Kā jūs uz to skatāties – jāatstāj, kā ir, un jācer, kas viss sakārtosies pats?Runājot par augstāko izglītību kopumā, tā ir zināms pamats cilvēkam. Pat, ja šinī brīdī tiešām cilvēkam, kurš tikko beidzis, nav bijis prakses un nav darba. Prakse ir realizēta, firmas to prasa. Tāpēc es saviem studentiem saku, ka tas ir labi, ja viņi studiju laikā strādā. Tas, ka pēc augstskolas nav darba, ir pārejoša problēma. Varbūt ne uzreiz grib strādāt tur, kur ir tā iespēja, varbūt meklē labāku vietu, varbūt ir ģimenes apstākļi. Bet kopumā situācija pie mums un pasaulē ir tāda, ka bezdarba īpatsvars to cilvēku vidū, kam ir augstākā izglītība, ir vismazākais. Izglītība ir kā bāze, tā dod iespējas vieglāk pārorientēties. Tāpēc svarīga ir mūžizglītība. Arī es, kas otro vidusskolu beidzu ar medaļu, iestājoties Ekonomikas fakultātē, domāju, ka tā jau tā pati matemātika vien ir, tikai drusku praktiskāka. Tagad es mācu mārketingu, priekšmetu, ko man pašai nemācīja! Toreiz, iestājoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, es nekad nevarēju zināt, kā tā dzīve man veidosies. Tie bija liktenīgi pavērsieni un liktenīgi cilvēki, kas mani aicināja uz aspirantūru, ievēroja mani. Dzīve jau pati veido, bet ar augstāko izglītību ir vieglāk. – Skolēnu skaits sarūk, lielāka daļa tagad dodas uz profesionālajām skolām, no kurām daļa varbūt arī turpinās studijas. Tomēr – vai tik daudz augstskolu, cik tās ir tagad un ar tik dublējošām programmām, spēs izdzīvot? Mēs vienkārši gaidām, kas notiks?Mums ir 20 valsts augstskolu un 17 privātās. Privātās augstskolas vairums virzītas uz sociālajām zinātnēm. Izņemot dažas, piemēram, Transporta sakaru institūts, augstskola «Attīstība», Kristīgā akadēmija un augstskola, kas māca dispečerus lidostām. Tās ir specifiskas skolas, bet pārējās vairāk vai mazāk ir sociālo zinātņu. Studentu skaita samazināšanās veicinās privāto augstskolu apvienošanos. Šis process notiks pats par sevi, tirgus uz to virzīs un tās arī elastīgi reaģēs. Otra iespēja ir tā, ka privātajās skolās var mācīt jebkurā valodā, tādējādi tās var piesaistīt studentus no ārzemēm. 20 valsts augstskolu vidū ir lielās universitātes: Latvijas Universitāte kā vienīgā klasiskā, kur ir visu nozaru loks, Rīgas Tehniskā universitāte, kas ir jau tehniski iezīmēta un tehniski dominējoša, Stradiņa universitāte ar medicīnu un klāt izveidoto sociālo bloku, tad ir reģionālās Daugavpils un Liepājas universitātes, kā arī Jelgava, kur no vienas puses ir valsts mēroga universitāte ar pie mums unikālajām studiju programmām veterinārmedicīnu, mežzinātni, pārtikas rūpniecību, lauksaimniecību, ainavu arhitektūru. Bet mums ir arī bloks ar sociālajām zinātnēm, tātad daļēji LLU uzskatāma par reģionālu augstskolu. Vēl mums ir Vidzemes augstskola Valmierā, kas deviņdesmitajos gados izveidota pēc pašvaldības iniciatīvas, arī Ventspils augstskola, kas ir ļoti pašvaldības aizstāvēta. Un vēl ir tās īpašās augstskolas, kas ir kā pērlītes tai vainagā – Mākslas akadēmija, Mūzikas akadēmija, Kultūras akadēmija, jautājums ir par Sporta pedagoģijas akadēmiju un Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolu, kas arī ir jaunveidojumi. Tad paliek divas īpašas augstskolas, kas veidotas ar Zviedrijas atbalstu. Tās ir Rīgas Ekonomikas augstskola un Juridiskā augstskola. Tāds ir tas spektrs. – Jūs tās visas uzskaitāt, bet vai tām visām būs darbs un pietiekama noslodze?Valsts augstskolās noteikti tiks balstīti valsts noteiktie desmit virzieni, kā arī nacionālie virzieni māksla un mūzika, kas ir dārgi. Šodien šajās nozarēs pamatā ir budžeta vietas, un mums vajadzētu panākt, ka to skaits nesamazinās. Līdz ar to budžeta vietas mums būtu nodrošinātas prioritārajos virzienos. Ja jūs šobrīd gribat mācīties medicīnu un jūs neesat budžetā, jums nav cita ceļa kā ņemt studiju kredītu un maksāt par mācībām. Piemēram, sociālajās zinātnēs gada maksa ir 900 – 1000 latu, bet zobārstam vai ķirurgam – pat 4000 latu. Ļoti dārgas ir arī mākslas un mūzikas programmas, jo tur strādā skolotājs ar studentu viens pret vienu. Tātad šīs budžeta vietas būtu jāsaglabā. Bet jautājums ir par sociālo zinātņu bloku, lai gan tur budžeta vietu ir ļoti maz – tikai astoņi procenti no visām, un vairums mācās par savu naudu. Mērķis ir samazināt apmaksātās studiju vietas sociālajos virzienos, bet saglabāt dabaszinātnēs. – Tātad augstskolu skaitu samazināt jūs negribat un arī katrā atstāt tikai noteiktas studiju programmas ne?Es domāju, ka šajā brīdī to nevajag darīt. – Samazinoties studentu skaitam, proporcionāli palielinās universitāšu infrastruktūras izmaksas, jo telpas tāpat jāapkurina, apkārtējā vide jāuztur.Nu, jā. Bet mums LLU patlaban ir tuvu 7000 studentu. Piemēram, Ekonomikas fakultātē vairums ir maksas studiju vietas. Mums ir spēcīga maģistrantūra, jo aizstāvas vairāk pat nekā LU. Ja vēl pieliks klāt mūžizglītību, domāju, ka mēs sevi noteikti atpelnīsim. Tomēr neizslēdzu, ka notiks konsolidācija – varētu veidoties kopīgas maģistrantūras un doktorantūras programmas. Vēl labāk būtu, ja šai konsolidācijai būtu paredzēti valsts līdzekļi, kā to darīja arī Somija. Bet vispirms šī konsolidācija būtu jādara tur, kur ir vislielākā augstskolu koncentrācija, kas pie mums ir Rīgā. – Augstskolas pašas jau to nedarīs! Tur ir divi ceļi – viens ir burkāns, kad augstskolas pašas meklē sadarbības iespējas, bet otrs – represīvs ceļš. – Solāt veidot ģimenei atbalstošu politiku. Šī frāze neko neizsaka. Ko darīt ar demogrāfisko krīzi? Man jau neliekas, ka būs tik izmisīgi, ka visi izmirs un neviens nedzims. Jo bērnu skaits mazajās klasītēs palielinās. – Tas bija trekno gadu bums. Tagad dzimstība atkal krītas! Bet mēs jau nedzīvosim visu laiku krīzē. Nevar būt, ka pēc četriem gadiem tā situācija nebūs labāka! Simt procenti, ka būs, jo viss notiek viļņveidīgi. – Prom brauc tūkstošiem! Liela daļa brauks atpakaļ. Katrs jau aizbrauc ar savu domu – sapelnīt studijām, nomaksāt par dzīvokli… Viena daļa jau gan brauc ar ģimenēm un atpakaļ atbrauks varbūt tikai nākamā paaudze. – Ko darīt ar tiem, kas saņem pabalstus un atgriezties darba tirgū nemaz neplāno. Nu, tas ir risks. Svarīgi panākt, lai šis cilvēks kļūst pašnodarbināts, lai strādā pats. Viens veids ir mikrouzņēmumu nodoklis, tas arī veicinās. – Nav jau runa par uzņēmumu – šie cilvēki taču kļuvuši absolūti inerti, saņemt minimumu no valsts un ar to viņiem pietiek! Daļu atgriezīsim. Ja būs apkārt cilvēki, kas veidos mazus uzņēmumus un nodarbinās citus. Mikrouzņēmuma gadījumā jāmaksā tikai viens – deviņu procentu nodoklis. Tas palīdzēs. – Laukos liela daļa vispār nemaksā nodokļus. Pasauc kaimiņu palīgā un samaksā viņam «uz rokas». Jā, bet te būtu tā iespēja iznākt no tās tumšās zonas, kur nevar saņemt kredītus un nav attīstības iespējas. Mikrouzņēmumu nodoklis ir izeja, lai būtu tālāka izaugsme. Sākums ir pamazām – ja cilvēki redzēs, ka tas Jānis ir kārtīgs cilvēks un var strādāt, viņi palīdzēs.– Vai jūs domājat, ka Latvijā var atjaunot cukura nozari?Cukurfabrika mums ir gandrīz vai simbola lieta. Rūpnīcu likvidēšana ir tāda strīdīga lieta, jo tās piederēja uzņēmējiem, kam bija jāizvēlas – beigt darbu nozarē, vai arī modernizēt ražošanu un pēc dažiem gadiem maksāt par to, ka strādā šajā nozarē. Pašlaik tā situācija ir tāda, ka cukurniedru cukurs ir lētāks produkts, jo niedres jūs iestādāt, otrajā gadā tās sāk ražot un tad tikai katru gadu cērt! No 2014.gada kvotas mēs varētu dabūt, bet jāskatās ekonomiskā efektivitāte. Pozitīvi mums ir tas, ka cilvēku apziņā vietējais cukurs ir kā vērtība. Ja parādītos Iecavas cukurs, mēs noteikti pirktu šo cukuru! Bet cik maksās darba sākšana šajā nozarē? – Varbūt cilvēkiem vajag skaidri pateikt, ka cukura nozarei Latvijā nav izredžu?Jā, jo cik tad tā mums maksās? Pareizi ir, ka politiskā un gara pacelšanas ziņā fabriku vajadzētu pacelt, bet uzņēmēji, kas to veido, ļoti rūpīgi izrēķinās, cik tas maksā. – Runājot par lauksaimniecību – ZZS ministra Rozes laikā valsts atbalstam bija vairāk sociālas politikas nozīme ar pusnaturālo vai vienas govs saimniecību finansēšanu. Tad atnāca Dūklavs, kas sāka atbalstīt ražošanu. Kā būs nākamos četrus gadus?Man liekas, ka mums tomēr ir jāvelk līnija un jāatbalsta, it sevišķi Zemgalē, tos, kas ir ražojoši. Otra lieta – lauki ir dzīvesveids, tā ir lauku attīstība, lai tie nepaliktu tukši. Tā ir jau cita programma, kur būtu jāatbalsta saimniekošanas dažādošana laukos. Tās varētu būt viesu mājas. – Viesu mājas par ES naudu saceltas pilni lauki, bet tagad stāv tukšas!Labi ir, ka uzceltas. Varbūt bērni tur dzīvos. Man liekas, ka Dūklava pozīcija ir pareiza, jo ražošana ir jāatbalsta, lai mēs konkurētu. Dzīvesveida atbalstam jāmeklē citi ceļi. Piemēram, milzīga vērtība ir mūsu vide, kas ir astotā vietā pasaulē pēc tīrības. Tā ir apbrīnojama vērtība, par ko ārzemnieki būtu gatavi atdot milzu naudu. Nīderlandē iebraucot cūku audzēšanas reģionā, uzreiz kabatlakatiņš jāmeklē, jo tur smaržo un cūciņu ir vairāk nekā pašu nīderlandiešu. – Dāņu cūkas arī pie mums nāk iekšā! Tāpēc tur jāskatās divas lietas – ietekme uz vidi un ražošana, kā arī darba vietas. – Sesavā milzīgs cūku komplekss sola tikai 12 darba vietu. Tas ir ļoti daudz. – Runājot par teritoriālo reformu – ZZS uzsver, ka tai nevajadzēja notikt piespiedu kārtā. Taču pirms reformas arī toreizējā Jelgavas rajonā bija vairāki pagasti, kas bija pret apvienošanu, gāja uz Satversmes tiesu un zaudēja. Tagad visi dzīvo laimīgi. Vai labāk būtu bijis, ja nebūtu piespiedu apvienošana?Reformai bija jābūt. Tur, kur ir attīstības centri un skaidri redzams, ka pašvaldība pati var iztikt, tur nevajadzēja apvienot. – Kā vajadzēja darīt? Pirmkārt ļaut apvienoties, kas grib paši, un tad skatīties tālāk. Nevajadzēja tik ļoti ieciklēties tieši uz 109 novadiem. Iespējams, varēja būt 120. Es domāju, ka Mērsragam ar atdalīšanos sekos vēl kāda pašvaldība. – Kāpēc ZZS sarakstā kā trešais numurs Zemgalē ir Viola Lāzo? Ko viņa labu ir izdarījusi?Tas jums jāprasa viņai pašai. Es Lāzo kundzi ieraudzīju tikai sarakstā. Es viņu atceros tikai no «Vecā ratiņa».– Kā ir ar Ščerbatihu, Visocki, Seržantu? 20 gadi pagājuši kopš neatkarības iegūšanas un mēs joprojām liekam sarakstos sportistus un citus, kam nav nekādu zināšanu politikā.Viņi ir Zaļajā partijā. – Bet saraksts taču viens. Kāds ir jūsu personīgais vērtējums par viņiem? Ščerbatihs, būdams deputāts, vairāk cilājis svarus nekā atradies Saeimā. Vai tā nav apzināta vēlētāju muļķošana un pievilināšana ar populārām personām?Es tiešām nepazīstu Visocka kungu un maz ko varu pateikt par Lāzo kundzi, bet attiecībā uz Ščerbatiha kungu es varu teikt tā – ja ir jautājumi par sportu, viņš vienmēr piedalās. Tas, ka viņš nerunā no Saeimas tribīnes, nenozīmē, ka viņš nestrādā. Tad, kad viņš ir uz vietas, ņemot vērā to, ka viņš ir pasaules līmeņa sportists, tad viņš ir ļoti aktīvs. Plenārsēde jau ir tā mazākā darba daļiņa, ja mēs visi rautos runāt plenārsēdēs, tad jau viņas diennaktīm ilgtu! Lielākais darbs ir komisijās. – Ja viņš nav plenārsēdēs, tad jau nav arī komisijās. Bet ar viņu vienmēr sazinās. Ja ir kāds jautājums par sportu, tas ir nerakstīts likums – Ščerbatiham tā informācija tiek aizsūtīta. Vai nu aizsūta uz elektronisko pastu, vai sazvana, vai kā citādi dabū ciet. Viņam ir vārds un teikšana. – ZZS saņem pārmetumus, ka reitings turas tīri labs, jo tā lokās visiem vējiem līdzi. Piekrītat? Zināma elastība ir vajadzība, politikā tā ir obligāta. Ja mēs nebūtu pietiekami elastīgi, uzmestu lūpu un izietu no valdības katru reizi, kad kaut kas nepatīk, domāju, valstij būtu sliktāk. – Vai jums demokrātiskā valstī liekas pieņemami un normāli tas, ka par premjera amata kandidātu virzāt lielos noziegumos apsūdzēto Lembergu?Ko es jums varu atbildēt? Cilvēks ir vainīgs tad, kad to pierāda tiesa. Šodien runāt par to, vai cilvēks ir apsūdzēts vai nav…– Viņš taču ir apsūdzēts. Apsūdzība ir viena lieta, bet pierādīts nav. Mēs jau redzam, ka trīs lietās viņš ir attaisnots. – Vai tas ir pareizi, ka miljonāri kļūst par premjeriem?Visu jau nosaka sabiedriskā doma. – Nenosaka, jo viņš nekandidē vēlēšanās. Likums nosaka, ja jūs piedalāties vēlēšanās un jūs ievēl, tad jums nekavējoties jāatstāj darbs pašvaldībā. Ja uz svara kausiem nolikti Lemberga 20 gadi, veidojot Ventspili, vai kļūšana par ierindas deputātu, tad domāju, ka sabiedrībai lielāks labums ir tad, ja viņš paliek par mēru. Ja viņam ļautu būt gan par premjeru, gan mēru, tad es saprastu. – Bet «zaļzemnieki» taču labi zina, ka Lembergs nekļūs par premjeru. Tas ir atkarīgs no tā, cik par tiem «zemniekiem» nobalsos un kāda veidosies situācija. – ZZS vēlētāju pievilināšanai izmanto to, ka Lembergs ir tautā mīlēts. Nē, viņš ir ļoti valstiski domājošs. Decembrī būs trīs gadi, kopš esmu Saeimā. Pirms tam Lembergu nepazinu, bet tagad varu teikt, ka viņš ir ļoti asu prātu un ļoti racionāli domājošs. Viņš ļoti labi redz, kur mēs varam savas intereses aizstāvēt. – Par savām interesēm viņš droši vien ļoti labi redz. Nē, bet arī valstiski. – Jūs ticat, ka viņš būs premjers?Es nevaru par simt procentiem pateikt, kā tas būs šoreiz, bet to, ka viņš varētu būt, nešaubos. Ceru, ka mums būs atbalsts. Šobrīd domājam, ka mums būs 21 vieta Saeimā.
