Laima
Lībere ir sertificēta jāšanas sporta trenere “Mītavas zirgu”
stallī, kas atrodas meža ielokā Vircavas pagastā. Pirms pāris
gadiem viņa atteicās no veiksmīga darba Rīgā, lai atgrieztos pie
dabas un savas bērnības mīlestības – zirgiem.
–
Kā
aizsākās tavs ceļš pie zirgiem?
Tas
sākās, manuprāt, ar piedzimšanu. Man visu mūžu zirgi ir
patikuši un likušies skaisti, tā ir kaut kāda iekšējā sajūta,
kad saproti, ka tas ir tavs. Ir ļoti vienkārši dzīvot, ja zini,
ka ir lieta, kas patīk un iedvesmo.
Četrpadsmit
gados es aizgāju uz pirmo nopietno treniņu. No mūsdienu viedokļa
skatoties, tas ir diezgan liels vecums, jo bērnus uz pulciņiem sūta
jau četros piecos gados. Arī es agrāk gāju dejošanā un
zīmēšanā, izmēģināju dažādus standarta pulciņus. Mūsu
laikā nebija tik populāras jāšanas skoliņas un treniņi, kā tas
ir šodien. Bērni paši kaut kā atrada ceļu pie zirgiem, tā arī
es sāku savu ceļu pa dažādiem staļļiem un treneriem.
Patrenējos, aizgāju pirmajās sacensībās un sapratu, ka tas nav
mans. Neesmu ambicioza, nemīlu konkurenci, man vairāk patīk miers
un sajūtas, ko var iegūt pie zirgiem. Taču tajā laikā neviens
neko citu ar zirgiem
nedarīja. Vai
nu tu sporto, vai tīri stalli, pa vidu īsti nekā nav. Tad man sāka
dot jaunus zirgus un es sāku tos trenēt. Tas ir ļoti individuāls
darbs, kas prasa pašdisciplīnu, un kādā brīdī tas kļuva
garlaicīgi. Kad man palika astoņpadsmit, sekoja pirmais darbs,
tiesības un augstskola, viss sakrita tā, ka zirgiem palika aizvien
mazāk laika. Pēc tam bija diezgan liela pauze, kādi pieci gadi, un
tad es atkal atgriezos.
Visu rakstu lasiet 5.marta “Zemgales Ziņās”
Foto: Reinis Brūvelis, Krista Brūvele
