Viņi ir pelnījuši, lai atceras

Jelgava un apkārtne var lepoties gan ar senu un bagātu vēsturi, gan arī ar saviem cilvēkiem – slaveniem un ne tik slaveniem, bet noteikti darbīgiem, čakliem, radošiem, drosmīgiem un zinātkāriem. Arī šogad katru mēnesi turpināsim iepazīt mūsu ļaudis un viņu darbus, dažreiz arī nedarbus.
Mārtiņš Zīverts
5. janvārī 120 svecītes dega par godu rakstniekam un dramaturgam Mārtiņam Zīvertam.
Dzimis 1903. gadā Vilces pusē, Jelgavā mācījies ģimnāzijā un nav spējis laist gar ausīm stāstus par sicīlieti un sarakstījis veselu lugu “Kaliostro Vilcē”.
Par sevi viņš raksta: “Bet laika maņas trūkums man kompensēts citos atmiņas plānos. Skatu, ko pirms trīsdesmit gadiem esmu redzējis tikai dažus mirkļus caur vagona logu, es atminos pat ļoti sīku. Rožu krūmiņu, kas auga aiz mūsu istabas loga, kad man bija tikai pusotra gada, es ne tikai, kā mēdz teikt, “skaidri redzu”, bet pārdzīvoju arī to pašu izbrīnu un noslēpuma jausmu, kas saistīta ar toreizējo redzes ainu. Taisni šādas atceres, kas zīmējas ne uz notikumiem un lietām, bet ļauj atkal pārdzīvot laika dzīlē sen nogrimušas jūtoņas, man liekas visnoslēpumainākais, kas mums dots.”
M.Zīverts bija kautrs, nebija radis sev ceļu lauzt ar elkoņu palīdzību. Viņš mīlēja teātri, bet pagāja krietns laiks, pirms teātris iemīlēja viņu. Dramaturgs teātrī ieraudzīja arī intrigas, aprunāšanu un citas nebūšanas un tomēr mīlēja teātri, jo gana bija redzējis izlikšanos un intrigas arī dzīvē. Nopietns, atturīgs dzīves vērotājs, filozofisks visuma apcerētājs, retu reizi viņu varēja redzēja smejamies. Dzīvē smalkjūtīgs, kautrs, atturīgs, nekad nebilda neko lieku, no viņa nebija gaidāmi vārdu plūdi. M.Zīverts vēroja, visu redzēja, bet pārdomu, atziņu un pārdzīvojumu izpausmei iztika ar dažiem vārdiem. Arī viņa lugu nosaukumi sastāv no diviem trim vai pat no viena vārda. Tos uzskata par lugu atslēgas vārdiem, kas bieži pasaka lugas galveno tēmu un problēmu. Pašam dramaturgam, lugu rakstot, lielas grūtības sagādā personāža radnieciskās attiecības, kuras viņš nekādi nevar pārskatīt. Kā pats atzīst, “vēl joprojām neesmu iemācījies atšķirt, piemēram, svaini no znota. Bet, lugu rakstot, šādām attiecībām jābūt skaidrām. Tāpēc es tās jau iepriekš fiksēju, parasti ar konversācijas vārdnīcas palīdzību. Ja, pirmo cēlienu rakstot, lapiņa ar šīm svarīgajām atzīmēm noklīdusi, otram cēlienam radu būšana jāskaidro no jauna. Tas tāpēc, ka man nav tā sauktā klana instinkta”.