Virsprokurors Aigars Bičušs: “Katrā lietā ir vajadzīga izpratne, gribēšana un varēšana”

Intervija ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroru Aigaru Bičušu.

– Kādā no diskusijām minējāt, ka jūsu 23 gadu darbā Jēkabpilī izdarītajai slepkavībai līdzīgs noziegums nav pieredzēts. Kas ir mainījies? Varbūt dzīvi Latvijā ietekmē līdzās Ukrainā notiekošais karš un tas, ka Krievijas armija nesodīti izdara noziegumus?

Nav šaubu par to, ka Krievijas kārtējā agresija, šoreiz iebrūkot Ukrainā un izvēršot plaša mēroga karadarbību un genocīdu pret kaimiņvalsts iedzīvotājiem, skārusi ikviena saprātīga līdzcilvēka sirdi un ietekmējusi mūsu ikdienu. Pagaidām grūti izdarīt secinājumus, vai notikumi Ukrainā kaut kādā mērā negatīvi ietekmējuši Latvijas sabiedrības kopējo likumpaklausību. Vismaz pašreizējie statistiskie rādītāji šādu tendenci neizceļ. Pērn Zemgales tiesas apgabala prokuratūras darbības teritorijā izmeklēšanas iestādēs kopā uzsākti mazliet vairāk nekā 5000 kriminālprocesu, tostarp ar vardarbību saistītie. Lai arī jau ilgāku laiku ir vērojama tendence vardarbīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem samazināties, to kopējais skaits joprojām liek aizdomāties par to, cik mentāli veselā un arī drošā sabiedrībā dzīvojam. Domāju, ka noziedznieki nav atkarīgi no Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Liekas, ka kriminālnoziedzniekus nekas tāds neietekmē. Taču sabiedrība ir kļuvusi atvērtāka un arī līdzjūtīgāka. Es ar lepnumu valkāju kreklu Ukrainas karoga krāsās, ko man uzdāvināja ukraiņu ģimene, kas vairāk nekā gadu dzīvoja Tukumā. Krievijas uzbrukums Ukrainai ir pierādījis arī to, ka mūsu tauta krīzes brīžos joprojām ir spējīga solidarizēties un vienoties atbalstam tiem, kuri nonākuši nelaimē. Latvijā ir izmitinātas un atbalstītas Ukrainas kara bēgļu ģimenes, tiek vākti un nosūtīti humānie ziedojumi, esam pievienojušies pret Krieviju vērstajām sankcijām. Teju ikviena man zināmā ģimene sniegusi palīdzīgu roku Latvijā nonākušajiem kara bēgļiem, izņēmums nav bijis arī mūsu darba kolektīvs, tāpēc esmu gandarīts par savu kolēģu atbalstu un izpratni.

– Jēkabpils traģēdijā apsūdzētais Leons Rusiņš nebija agrāk tiesāts kriminālnoziedznieks.

Tas, ka varmāka nav agrāk sodīts, nenozīmē to, ka tas labi uzvedās vai ir bijis likumpaklausīgs. Lai mēģinātu kaut cik saprast jebkura noziedznieka rīcības motīvus, dažkārt nākas padziļināti pētīt viņa dzīvesgājumu un dzīvesveidu, izņēmums nav arī konkrētā persona. Nereti atklājas fakti, kuri personas devianto uzvedību vismaz daļēji izskaidro. Ar veselo saprātu nav izprotams, ka viņš izdarīja slepkavību, turklāt klātesot savam bērnam, ko bija apgalvojis, ka mīl un grib satikt katru dienu.

– Leons Rusiņš nav aizturēts. Ir izskanējušas domas, ka viņš izdarījis pašnāvību, taču tas nav pierādīts.

Varu apliecināt, ka šobrīd personas (Leona Rusiņa – red.), kas tiek turēta aizdomās par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, meklēšanā ieguldīti apjomīgi Valsts policijas resursi, tāpēc esmu pārliecināts, ka viņa aizturēšana ir tikai laika jautājums. Kamēr viņš nav atrasts, mēs prezumējam, ka viņš ir dzīvs.
Ir pilnīgi saprotama sabiedrības vilšanās par ko citu. Proti, 2021. gada augustā sieviete, jūtoties apdraudēta, bija lūgusi tiesai pagaidu aizsardzību pret varmāku. Pieņemot viņas pieteikumu, Zemgales rajona tiesa arī pieņēma lēmumu par cietušās pagaidu aizsardzību pret vardarbību (Rusiņam bija aizliegts tuvoties sava bērna mātei, zvanīt un sazināties – red.). Taču varmāka gandrīz pusotru gadu klaji un sistemātiski ignorēja tiesas nolēmumu, savukārt kompetentās iestādes nespēja pilnībā nodrošināt cietušās aizsardzību.