Zaļenieku pagasta Lauri: “Tā mēs te spēlējamies”

Zemgales labības lauku viducī negaidīti redzēt ko tādu. Trīs paaudzes 90. gadu sākumā atgūtajās mājās “Lauri” ir, kā paši saka, pamatīgi paspēlējušies un līdzās liepu rindām, puķu un dārzeņu dobēm izveidojušas aizraujošu vietu būšanai laukos. Katrs no ģimenes te var brīvi izpausties un radīt, bet kašķi vairāk atgādina tādu krietnu vienam otra pavilkšanu uz zoba.
Lauros šobrīd mīt trīs paaudzes – vecāmamma Dainuvīte, viņas dēls Druvis, kurš ir arī galvenais ideju radītājs un dārzā redzamo objektu autors, ar sievu Ingu. Trešo paaudzi pārstāv Anna, bet vasarās te ciemojas arī viņas brāļa Dāvja bērni – tā ka brīžiem sanāk pat visas četras paaudzes.
Lauri ir Dainuvītes dzimtās mājas, kurās viņa dzīvoja kopā ar vecākiem, vecmammu un vecotēvu. Viņai par tiem laikiem palikuši tik labi iespaidi, ka dzīve tolaik šķitusi gluži kā pasakā. Taču tad nāca padomju vara, māju ģimenei atņēma, vecotēvu un vecmammu izsūtīja. Dainuvīte gan arvien te gribējusi atgriezties. Vēl padomju gados, ejot garām Lauriem, viņa dēlam allaž teikusi – šīs ir mūsu mājas. Skaļi gan nevarēja izrādīt, ka esi bijis radiniekos ar “kulaku”. Dainuvīte mēģināja pat iekārtoties vietējā kolhozā darbā, lai tik varētu, kā pati saka, ieķerties Lauros, taču kolhoza priekšsēdētājs skarbi noteicis, ka māksliniekus viņiem te nevajagot (Dainuvīte mācījusies tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā – aut. piez.).