“Zaļie pirkstiņi” aizved pie arbūzu audzēšanas

Uz Jelgavas novada Vilces pagastu dodamies pirms pulksten astoņiem. Vasaras brīvlaikā daudzi pusaudži tik agrā rīta stundā vēl saldi guļ, bet ne Emīls Nils Gaišprātis. Viņam tas esot brīvākais laiks. Diena aizņemta, vadot ekskursijas, apkopjot un novācot arbūzus, lai tie savlaicīgi nonāktu Rīgas tirgū.

Emīls ir arbūzu audzētājs, kurš savu pirmo arbūzu iesēja pirms pieciem gadiem, kad viņam bija vien vienpadsmit gadu. Emīls stāsta, ka jau toreiz sapratis, ka viņam ir “zaļie pirkstiņi”: “Es darbojos ar omi dārzā. Palīdzēju viņai sēt, stādīt. Ražu novācot, izrādījās, ka manis sētie un stādītie augi izauga labāk. Tad es domāju, ko es pats varētu audzēt, kas būtu mana niša. Aizgāju veikalā pie plaukta un skatījos uz sēklu paciņām. Domāju, domāju, līdz acīs iekrita arbūzu sēklu paciņa. Nopirku, izsēju, iestādīju siltumnīcā, un izauga deviņus kilogramus smags arbūzs.”

Toreiz par arbūziem neesot zinājis gandrīz neko, un tā noteikti neesot bijusi vēlme dabūt pēc iespējas vairāk sulīgās, saldās ogas uz sava šķīvīša. Vienkārši gribējies zināt, kas izaugs. Jaunais arbūzu audzētājs atklāj, ka toreiz nemaz nav zinājis, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos iespējams izaudzēt arbūzus.

Tagad Emīls jau var lepoties ar hektāru lielu arbūzu lauku, kurā audzē desmit dažādu šķirņu arbūzus. Ar šķirnēm joprojām eksperimentējot. Katru gadu izvēloties iestādīt kādu jaunu, kura šķiet interesanta un par kuru ir labas atsauksmes. Nemainīgi viņa arbūzu laukā ir par klasiku sauktā ‘Bedouin’, kam ir lieli svītraini augļi, bet iekšā salds un kraukšķīgs mīkstums ar nelielu daudzumu sēklu. Šogad iestādīti arī mazie bezsēklu arbūzi.

Jau iztālēm pamanāmi dzeltenie arbūzi. Vieniem mīkstums ir koši sārts, bet citiem oranžs. Emīls stāsta, ka pagaidām šī gada rekords bijis 16 kilogramu smags arbūzs: “Pirms tam bija 14 kilogrami, bet es domāju, ka uz lauka aug vēl lielāki.” Emīls piebilst, ka milzīgajām ogām esot arī savi mīnusi: “Cilvēki domā, ka arbūzi ievesti no Itālijas vai vēl sazin no kurienes, jo ir tik saldi un sulīgi, bet īstenībā aug Latvijā.”

Emīla lielais palīgs un komandas biedrs ir viņa tētis Māris, kurš dēlu atbalstījis jau no pirmās dienas. Hektāru lielo lauku viņi apkopj divatā. Uz jautājumu, kurš tad īsti ir arbūzu lauka saimnieks, Māris Gaišprātis bez minstināšanās teic: “Emīls, Emīls. Tas vairāk ir viņa. Viņš ir saimnieks. Kā es visu laiku saku – es esmu tehniskais izpildītājs.”