Ilggadējā Latvijas Radio diktora Gunāra Jākobsona vārds komentārus neprasa. Nesen nosvinējis savu 90. dzimšanas dienu, viņš “Zemgales Ziņām” smaidīdams saka tā: “Pateicoties manai Zemgalei – tās mālam, ūdenim, medum, putekļiem –, mēs šobrīd ar jums arī sarunājamies.” Jaunsvirlaukā pavadītā bērnība un pusaudža gadi devuši izturību, neatlaidību, kas lieti noderēja turpmākajā dzīvē. “Zemgales Ziņas” aicināja G. Jākobsonu uz sarunu gan par viņa darbu un sasniegumiem, gan arī atmiņām par Jaunsvirlauku, kur viņš spēris arī pirmos soļus žurnālistikā. “Mans tēvs bija izcils bitenieks; arī man bija drava. Par bitēm rakstīju Jelgavas rajona avīzei “Zemgales Komunists”. Redaktora vietnieks Zeltiņš manus daiļdarbus palīdzēja nogludināt.” 1952. gadā tapa publikācijas “Barības izēdināšana bitēm”, “Lielāku vērību biškopībai”, “Steidzamākie darbi dravā”, “Bišu izvešana viršos” u. c.
– Sarunu sāksim par darbu. Esat saņēmis vismaz četrus prestižus apbalvojumus par mūža ieguldījumu. Tas ir skaists novērtējums, taču kā jūs jūtaties, saņemot nevis vienu, bet vairākas balvas par mūža ieguldījumu?
Tas tiesa – dažāda veida balvu un medaļu patiešām esmu saņēmis daudz. Pirmo reizi, kad saņēmu apbalvojumu par ieguldījumu radio žurnālistikā, bija savādas izjūtas, taču pēc tam nekā neparasta tajā nesaskatīju. Uzreiz to radio žurnālistikas balvu man nepasniedza. Atceros, ka tiku izvirzīts, bet balvu nepiešķīra. Ojārs Rubenis, kurš tolaik vadīja Radio un televīzijas padomi, man teica: “Tu izskaties vēl tik jauns, ka tādu balvu tev vēl nevaram dot.” Kādus gadus to balvu “marinēja”, tad iedeva.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.