Kā kļūt par vislabāko šķēpmetēju pasaulē?

Viena no spožākajām Latvijas sporta leģendām, kuru mūsu valsts sporta sabiedrība un talanta cienītāji vēl aizvien atceras ar lielu saviļņojumu, ir šķēpmetējs Jānis Lūsis. Nākamā vieglatlētikas zvaigzne pasaulē nāca ziedoņa mēnesī Jelgavā. Lai šo faktu īpaši izceltu, pirms sešiem gadiem Zemgales Olimpiskā centra stadions tika nodēvēts Jāņa Lūša vārdā, savukārt pirms pieciem gadiem “Latvijas pasts” izdeva pastmarku bloku, lai godinātu sportista piemiņu.
1987. gadā Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija Jāni Lūsi atzina par visu laiku izcilāko šķēpmetēju pasaulē. 2014. gadā viņš tika uzņemts Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas Slavas zālē par sevišķu ieguldījumu sportā. Tie ir divi Jāņa Lūša biogrāfijas fakti – divas reizes, kad, iespējams, sportistam šķita, ka tagad ir pienākusi viņa zvaigžņu stunda. Tikpat lielā mērā ir iespējams, ka tā tomēr nebija, un Jānis Lūsis brīdī, kad saņēma iepriecinošās ziņas, prātoja par ko pavisam citu, proti, ko viņam šie slavas mirkļi prasījuši. Ikviens loģiski domājošs cilvēks saprot, ka tādu sniegumu, kā Jānis Lūsis nodemonstrēja vairākās olimpiskajās spēlēs, var panākt tikai ar dzelzs disciplīnu un ārkārtīgi smagu darbu.
1964. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs šķēpmetējs izcīnīja bronzas medaļu. Pēc četriem gadiem, startējot 1968. gada Mehiko olimpiskajās spēlēs, Lūsis ieguva zelta medaļu, savukārt 1972. gada Minhenes olimpiādē – sudraba godalgu. Tas nozīmē, ka savas sportista karjeras laikā olimpiskajās spēlēs viņš ir izcīnījis visu trīs medaļu komplektu. Šādu panākumu – izcīnīt zelta, sudraba un bronzas medaļu – olimpiskajās spēlēs pagaidām vēl nav izdevies nevienam citam Latvijas sportistam.
Bez triumfālajiem startiem olimpiskajās spēlēs Jānis Lūsis divas reizes labojis pasaules rekordu, kā arī kļuvis par četrkārtēju Eiropas, divpadsmitkārtēju Padomju Savienības un desmitkārtēju Latvijas čempionu.