“Zemgales Ziņas” aicināja diriģenti uz sarunu, lai uzzinātu, cik liela nozīme mūzikai ir viņas dzīvē un kā veicas ar gatavošanos tik nozīmīgam notikumam kā jubilejas koncerts.
– Mūzika ir liela daļa no jūsu dzīves. Kā tā sakārtojās, ka nokļuvāt līdz mūzikai?
Mūzika manā dzīvē ir jau kopš bērnības. Sāku dziedāt, kaut ko arī spēlēt. Tolaik dzīvojām RAF mikrorajonā Pārlielupē, kur netālu atrodas Jelgavas 4. vidusskola. Tā ir skola, kur savulaik tika izveidots mūzikas novirziens, ko iedibināja skolotāju Celmu pāris. Tolaik kas tāds Latvijā bija retums – vien nedaudzās vispārizglītojošās skolās paralēli citiem priekšmetiem bērni padziļināti apguva arī mūziku. Mēs negājām uz mūzikas skolu, bet visu ar mūziku saistīto iemācījāmies savā skolā. Tāda bija mana pieredze, mācoties 4. vidusskolā, kur man ļoti patika. Tā bija mana īstā vieta. Mūzikas skolotāja Liena Celma iedvesmoja sekot viņas pēdās, tas ir, jau 8. klasē apzinājos, ka vēlos kļūt par mūzikas skolotāju, un uz to mērķtiecīgi virzījos.
Pēc tam izstudēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, kas diemžēl vairs neeksistē. Tā bija inovatīva izglītības iestāde, kuras rektoram bija savs nākotnes redzējums, kādam ir jābūt skolotājam. It kā jau mans loģiskais ceļš būtu mācīties Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet sanāca tā, ka izvēlējos citu augstskolu. Tolaik RPIVA strādāja lielas personības, kas docēja ne tikai ar mūziku saistītajos kursos, bet arī visos pārējos. Kādreiz parādīju saviem vienaudžiem, kāda bija mūsu ieskaišu grāmatiņa. Semestra beigās nepietika ailīšu, lai sarakstītu visus priekšmetus, kur bija jākārto ieskaites un eksāmeni. Visādu veidu filozofijas un kas tikai vēl ne. Tas bija šīs augstskolas vadītāju uzskats, ka skolotājam jābūt ar ļoti plašu redzesloku. Turklāt mūsu bakalaura studijas ilga piecus gadus! Šo es stāstu tāpēc, ka tieši RPIVA “sapinos” ar visu to, ko daru šodien.
– Kordiriģēšanu?
Jā, arī kordziedāšanu. Man ļoti patīk dziedāt korī. Ir pavadīti 30 gadi ar vienu diriģenti, kuru es tieši tur iepazinu. Varētu teikt, ka man bija divas diriģēšanas pasniedzējas. Viena, tiešā, bija Aija Kukule, kas pati bija fantastiska dziedātāja un mani mācīja diriģēt. Un otra – Māra Marnauza, kuras vadītajos koros dziedu vēl joprojām.
– Jūsu pirmais diriģētais koris nebija “Skali”?
Nebija gan. Jelgavas Valsts ģimnāzijā es nokļuvu vien 2019. gada novembrī, kas bija ļoti neveiksmīgais kovidlaiks. Pirms tam strādāju Jelgavas 4. vidusskolā. Pāreja bija ļoti grūta. Strādāt mūzikas novirziena skolā nozīmē darboties ar nākamajiem profesionāļiem, jo tie ir bērni, kas lasa notis. Vienā ziņā tas ir viegli, taču, no otras puses, prasības ir daudz augstākas. Sasniegumi, kas tiek prasīti un gaidīti, var radīt spriegumu, taču es šo darbu izbaudīju.
Pandēmijas dēļ sākums jaunajā darbavietā bija ļoti grūts, jo es tā jau nevienu tur nepazinu, un divu gadu garumā tā tas arī palika. Ja esi bijis pazīstamā vidē, pārslēgties uz ekrānu ir daudzkārt vieglāk, bet es biju svešā vidē un caur ekrānu savus audzēkņus nevarēju iepazīt apmēram pusotru vai divus gadus. Arī kori kovidlaikā lēnu garu izčākstēja, jo tā ir ilūzija, ka tu kaut ko vari turpināt darīt ekrānā.
– Tagad viss ir nostabilizējies? Korī dziedātāju netrūkst?
Jā, kaut gan pēc pandēmijas bija tik ļoti grūti atsākt normālu darbu. Paši jaunieši skaidri un gaiši teica, ka vairs negribas nekur iet – ne dejot, ne dziedāt –, jo visi ir iemācījušies būt paši ar sevi mājās. Līdz ar to mūsu jauktais koris “Skali” bija sarucis līdz 30 meitenēm. Tās ir divas rindas. Tajā brīdī teicu: “Nu labi, došu vēl pēdējo iespēju sev un korim, bet nav iespējams strādāt un radīt ilūziju, ka mums ir koris, kaut realitātē tā nav.” Tad kā glābiņš tuvojās skolēnu dziesmu svētki.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
