Pēc triju dienu ceļa no mājām Ukrainā nokļūstam piefrontes joslā. Te pirmās vakariņas un visu dzīvošanu bija sarunājis mācītājs Anatolijs. Ciems atrodas mazliet nomaļus no lielajiem ceļiem. No Latvijas atbraukušos Ganta fonda ļaudis jau vēla vakara tumsā sagaidīt iznāca trīs večiņas. Galvenajai kontaktpersonai Tetianas kundzei droši vien vajadzīga gūžas operācija. Staigājot viņa lietoja kruķīti. Ļoti sirsnīga uzņemšana ar bagātīgi klātu galdu un fotografēšanos tumsā. “Mierīgi dzīvojām, nevienu neaiztikām, un te piepeši karš,” teica Tetianas kundze. Viņa piebilda, ka runā suržikā, kas ir ukraiņu un krievu valodas satuvinājums. Sievietes stāstīja par sprādzieniem, kad detonējuši ieroču noliktavu. Tas bijis kilometrus astoņus no ciema.
Dažas dienas vēlāk mani Pavlogradā, kas varētu būt pēc iedzīvotāju skaita lielāka par Jelgavu un kur es, šķiet, nepazīstu nevienu, mani uzrunāja nepazīstams cilvēks: “Taču jūs bijāt pie Tetianas?” “Jā.” Atkal augstākā labvēlība. Tikai es tajā brīdī jau pildīju uzdevumu un nevarēju ilgāk parunāties.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
