ŽURNĀLISTA PIEZĪMES: Dzīvnieki nojauš, jūt un mierina

“Tauta nav suns, ko ar sitieniem pie ķēdes var dzīt. Tā ir tīģers, kas klusās dusmās grauž savas važas. Gaida izdevīgu brīdi tās pārraut un savu kaunu asinīs nomazgāt,” tā, citējot Garlība Merķeļa “Latviešus”, runāja mans Ērikonkuls (Ēriks Sauja) Bēnē 1991. gada barikāžu laikā. Toreiz man Merķeļa citāts likās pārāk baiss. Rīgā pie Bastejkalna no lodēm krita četri cilvēki. Tomēr tā diez vai būtu kauna mazgāšana asinīs. Likās, diez vai 20. beigām vai pat 21. gadsimtam varētu piemērot 18. gadsimta tekstu. Garlība Merķeļa “Latvieši” (“Die Letten”) iznāca 1797. gadā Leipcigā. Bet ko tad tagad ukraiņu karavīri mazgā krievu kriminālistu (kādi ir liela daļa krievu karotāju) asinīs?! Krīt arī paši ukraiņi – nācijas zieds, terorista uzbrukumos ir nogalināti ukraiņu civiliedzīvotāji, pat bērni. Vai tās nav baisas asiņu straumes?

Prognoze pēc Čigāna uzvedības

Saistībā ar suņiem novēroju, ka Ukrainā tos var redzēt daudzviet. Tie nav pie ķēdes, bet, piemēram, guļ pie degvielas uzpildes stacijas, baznīcas, slimnīcas un citviet. Tik Kijivas un Ļvivas centrā pie operas es tādus neesmu redzējis. Ciemā pie mūsu slimnīciņas dzīvoja kādi pieci klejojoši suņi. Gadījās, ka naktī, kad atgriezos mājās, tie daudzbalsīgi rēja, taču virsū neklupa. Gandrīz pastāvīgi pie slimnīcas durvīm gulēja un palaikam kādu soli pārmina Čigāns. Melns, vidēja auguma bezšķirnes suns ar viegli sirmojošu purnu. Sirmums, kura iemesls rakstos minēts stress, šķiet, Čigānam nebija piedienīgs. Dzīvnieks caurām dienām apātiski snauda, guļot uz zemes. Varbūt tomēr redzamais nebija patiess? Čigāns, zemei piespiedis vienu ausi, klausījās, kas notiek Zemes kodolā? Varbūt, ļoti dziļi domājot, viņam bija par ko uztraukties jeb stresot? Dažkārt, ieraugot, kur tieši Čigāns ir nolicies gulēt, varēja minēt, cik aizņemts būs stāvlaukums slimnīcas priekšā, – vai atvedīs daudz ievainoto, cik intensīva būs darba diena.