ŽURNĀLISTA PIEZĪMES: “Kas lamājas, tas ir moskalis”

Vakar vakarā trešajā reisā uz Dņipro vedu seržantu Andriju, Viktora dēlu, dzimis 1985. gadā. To norakstīju no dokumentiem, kas man ir nobildēti darba telefonā. Viņš piedāvāja, ka varētu būt stūrmanis, un skaitījās sēdošais. Taču ar ieģipsēto kāju viņš nevarētu iesēsties blakus autovadītājam. Andrijs teica, ka ceļā labprāt atlaistos guļus. Tā “simpozija pozā” arī brauca. “Lodziņš uz kabīni taču ir vaļā; es varu teikt, kur jābrauc!” norādīja seržants. Viņš jau sāka stāstīt, kā būtu jātiek ārā no ciema. “Paldies, nevajag! Ceļu līdz Dņipro es zinu. Tad vienīgi pilsētā.”

Pirms ceļa, kad gribēju izvilkt no mašīnas nestuves, Andrijs iebilda: “To nevajag. Es pats tikšu mašīnā.” Un tiešām viņš uz vienas kājas ielēca mašīnā – palēcās apmēram trīs sprīžu augstumā. Tā arī izlēca un aizlēca metrus piecdesmit līdz slimnīcas uzņemšanas nodaļai. Tā varbūt spēj sportists, katrā ziņā cilvēks, kas uzskata, ka viņš daudz ko spēj. Arī tad, ja ir ievainots. Mēs neparunājāmies. Mantas Andrijam nebija. Ja atmiņa neviļ – apraktas sprādzienā, tikai telefons un viena krokšu čība. Pie uzņemšanas nodaļas apsēdies, viņš pateicās par vešanu.

Ceļā man blakus sēdēja Ivans, mazrunīgs maza auguma vīrs, lietoja rupjus vārdus. Nesanāca mums garāka runa. “Esmu ukrainis; ņem pa labi, ņem pa kreisi, griezies tur…” tikai tādi aprauti teikumi. Karavīru ēdnīcā “Par paldies!” ir nepārprotams uzraksts: “Kas lamājas, tas ir moskalis”. Diemžēl kopā ar Ivanu tur nepiestājām.