ŽURNĀLISTA PIEZĪMES: Kļūda navigācijā nemaksāja daudz

Esmu jau piezīmējis ābeces patiesību, ka, vadot auto pa nezināmu vietu, ir ļoti svarīgi, kas tev sēž blakus. Pirms vest no stabilizācijas punktiem uz slimnīcu viegli ievainotos Ukraiņu karavīrus, es parasti viņiem jautāju, kuram ir viedtelefons ar navigāciju un kuram nebūs grūti būt kā stūrmanim, kas palīdzētu vadīt auto.

Ar pirmo piebraucienu – uz galvenā ceļa

Tā labā saprašanās starp “pilotu”, kas tātad biju es, un gadījuma stūrmani gan nenāca uzreiz. Sekojot norādījumiem viedtālrunī, mēs ar frontes izlūku Alekseju sākumā iebraucām kādā diemžēl jau mazapdzīvota piefrontes ciema centrā. Pēc tam kaut kā vajadzēja nokļūt atpakaļ uz galvenā ceļa, kas gar ciemu ved uz pilsētu. Taču, lai tiktu uz galvenā ceļa, bija jāpievar manā autovadītāja pieredzē nebijis apmēram 45 grādu stāvs kāpums. Te vairs nevarēja piesardzīgi nobremzēt un apstājoties pavērot, vai pa galveno ceļu kāds nebrauc. Laimīgā kārtā tobrīd galvenais ceļš bija brīvs, un mūsu auto ar ieskrējienu uzbrauca uz galvenā ceļa. Jau citā reizē es iztālēm noskatījos, kā kādā mazā Dnipropropetrovskas apgabala ciematā, kur ir jāpārvar ļoti stāvs kāpums, kāds autovadītājs darīja tā: ar ieskrējienu brauca stāvajā kalnā un, kad izrādījās, ka galvenais ceļš tomēr ir aizņemts, atpakaļgaitā slīdēja no stāvās uzbrauktuves lejā. Pēc tam jau ar jaunu ieskrējienu tas mēģināja veikt iesākto manevru.