Pirmās brīvvalsts ražoto sviestu labi pazina Anglijā un arī Vācijā.
Jaunsaimnieka meita un piensaimniece ar četrdesmit septiņu gadu pieredzi Austra Meldere zina, kā notika leģendārais piensaimniecības uzplaukums pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Viņa zina arī to, kādu pienu dzērām padomju laikos. Aizejošajā Latvijas valsts 90. gadu jubilejas gadā, mazmazbērnu rosināta, viņa ņēmās uzrakstīt savu dzīves stāstu, ko ar papildinājumiem tagad publicējam. Par kalpu dzīvot negribuEsmu dzimusi Kurzemē – 1923. gadā, drīz pēc tam, kad mans tēvs, latviešu strēlnieks, Ziemassvētku kauju dalībnieks, Indriķis Zāģeris bija laimīgi atgriezies no gūsta jeb, kā tolaik teica, vaņģības Vācijā. Viņš bija vecsaimnieka vecākais dēls un, iemīloties manā mātē Zelmā, kurpnieka meitā, kas nāca no trīspadsmit bērnu ģimenes, uz kādiem pieciem gadiem zaudēja saistību ar savu vecāku dzimtu un kļuva par kalpu. Māte tomēr nebija mierā ar šo stāvokli, viņa teica tēvam: «Atbrauc sīktirgotājs žīds. Saimniece liek galdā kafiju un cukuru, bet mums katru rītu brokastīs tikai skābputra un siļķes aste! Ņemam savu saimniecību – kaut vai purvā vai mežā, bet es par kalpu dzīvot negribu!» Tā nu tēvs nāca pie prāta un pieprasīja zemi. Strēlniekiem, sadalot muižu zemi, bija priekšroka. Taču viņš kā gūsteknis bija atgriezies jau tad, kad zemes reforma tuvojās beigām. Pēc neatlaidīga lūguma ģimenei iedalīja septiņpadsmit hektāru netālu no Balgales dzirnavām. Līdz netālajam ezeram tādiem «mužikiem» zemi nedeva. No bērnības atceros dzimto Kauguru māju sētu, kurai visapkārt bija izcirsts mežs un starp celmiem nevarēja atrast brīvu vietu, kur zirgam izvārtīties. Tēvs savām rokām uzbūvēja saimniecības ēku, kas reizē bija kūts, vāgūzis un klēts, māju un arī vēja ģeneratora torni. Ar vēja spēku no dziļurbuma tika pumpēts dzeramais ūdens gan pašiem, gan lopiem. Mucas baltos palagosBērniem jau no mazotnes saimniecības darbos vajadzēja palīdzēt. Tam bija pieskaņots arī skolas laiks, kas laukos sākās nevis septembrī, bet oktobrī. Negaidīti kādos Ziemassvētkos tēvs par savu saimniekošanu no valdības saņēma medāli un divsimt latu godalgu. Lauksaimnieki kooperējās, un pirmajos desmit neatkarības gados Latvijā tika ierīkotas ap divsimt ar tvaika dzinējiem aprīkotas pienotavas. Tāda bija arī Balgalē. Taču mazās krejotavas, kur veica piena pirmapstrādi, katrā pagastā bija vairākas. Saimnieki turp katru dienu nogādāja atdzesētu pienu, ko pārraugs pārbaudīja. Viņš skatījās arī uz to, vai kūtī nobalsināti griesti, vai govis nomazgātas tīras. Dažreiz tēvam ar zirgu vajadzēja uz Kandavas staciju vest eksportsviesta kastes un muciņas, kas bija ievīstītas tīros palagos. Kurzemes katlā Kara laikā Balgales pagasts atradās tā saucamajā Kurzemes katlā. Armijas palieku bija pilni meži, Kauguros dzīvoja bēgļi. Visiem vajadzēja ēst. Un mums, saimniekiem, nācās krietni par to padomāt. Es strādāju par telefonisti Balgales sakaru mezglā, kas atrodas virs pienotavas. Dezertieri meklēja atbalstu lauku mājās un nereti tādās reizēs arī zvanījās pa telefonu. Vācieši prasīja, lai viņiem par tādām lietām ziņoju. Es negribēju nevienu nodot, un tad man pateica, lai darbā vairs nenākot. Kad ienāca krievi, mājinieki mani, jaunu meiteni, iekrāmēja malkas grēdā, lai svešie karavīri neredz.Mežus, purvus, pat ezermalu krievi «izķemmēja» ciešām karavīru ķēdēm. Mani sauca Talsos uz čeku un ieslodzīja pagrabā mājā pilsētas centrā, kur tagad atrodas veikals, kas tirgo mūzikas ierakstus. Pratināšana bija par tiem pašiem mežiniekiem vācu laikā. Mans vīrs piebaldzēns Jānis Melderis bija dienējis leģionā. Viņu kā piensaimnieku uz frontes grāvjiem nesūtīja, bet bija norīkojuši par noliktavas pārzini. Ienākot krieviem, viņš dabūja civilās drēbes (arī Kauguros visi tēva kamzoļi un bikses bija atdoti mežiniekiem). Jānim bija saglabājusies darba grāmatiņa, ko jaunie okupanti atzina par pasei līdzvērtīgu dokumentu un pieņēma viņu darbā Balgales pienotavā, kur arī mēs satikām viens otru. Pēc laulībām 1947. gadā Balgales baznīcā abi devāmies prom uz Vidzemes augstieni – Kalsnavu, kur jutāmies drošāk nekā Talsos un kur piedzima meita Līga. Strādājot līdzās vīram, kļuvu par piensaimnieci. Līdz 1954. gadam bijām Kalsnavā, pēc tam divpadsmit gadu Baldones un trīsdesmit Babītes krejotavā. Ulmanis tā nebija domājisPēckara laiks piensaimniekiem bija grūts. Kārlis Ulmanis kaut ko tādu nebūtu varējis iedomāties, ka smalkā apstrādē ļoti prasīgā izejviela un reizē dzēriens piens tika pielīdzināts vienkāršam šķidrumam. Slēdza mazās krejotavas. Par prātīgu uzskatīja dažnedažāda piena (dažkārt pat vairāk nekā no simts saimniecībām!) saliešanu vienā autocisternā, ko tad veda jau uz lielajām krejotavām un kombinātiem. Vīriešu roku laukos bija mazāk, un, strādājot smago darbu, es sabojāju veselību, meita mums palika vienīgais bērns. Reiz, kad krejotavā pārtrūka elektrības pieslēgums, manīju, ka vedējs uzkāpis pie cisternas, attaisījis vaļā vāku un no spaiņa, kurā bija mazgājamā soda, taisījās to bērt pienā. Es viņu neapturēju, jo gribēju redzēt, cik daudz šīs ķīmijas piebērs. Saskaitīju septiņas saujas. Proti, sauja uz simts kilogramiem piena. Kad beidzot vedējs mani pamanīja, kliedzu viņam virsū: «Tu, lops! Vai tu nesaproti, ka tas piens ies pie cilvēkiem?!» Vedējs man atbildēja: «Es jau, Austra, neiešu septiņsimt kilogramu piena dēļ braukt nezin cik kilometru.» Ar sodu atšķaidīts piens neuzrādīja skābumu, un to varēja pieliet klāt rītdienas pienam. Citā reizē man aptiekas pārzine jautāja: «Ko tie jūsu pienotavas darbinieki dara ar ožamo spirtu? Atnāca un nopirka visu kasti – simts pudelītes.» Vēlāk atklāju, ka piens skābumu neuzrāda arī tad, ja tam pievienots ožamais spirts jeb atšķaidīts amonjaks. ***Atmodas gadus vecais Melderu pāris sagaidīja ar laimes sajūtu. Taču 1992. gadā vīrs Jānis aizgāja mūžībā. Austra vēl divus gadus turpināja vadīt Babītes krejotavu un tad pārcēlās uz dzīvi pie meitas Glūdas pagasta Nākotnes ciemā. Runājot par mūsdienām, sirmā kundze par daudzām lietām ir neizpratnē. Strādājot Babītē un vasarās braucot uz jūru, viņai reiz Jūrmalā, Lielupē, parādīta necila vasarnīca, kas piederējusi vienam no Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājiem pirmajā brīvvalstī. Tagad nacionalizētās «Parex bankas» bijušajiem īpašniekiem piederēja desmitiem miljonu vērta rezidence jūras krastā un tomēr no nodokļu maksātāju sarūpētā jāatvēl nauda, lai viņus glābtu. Mūsdienās ražoto pienu vecā saimniece uzturā lieto, jo zemnieki pienotavai to nodod atdzesētu un produkcija atkal iet uz eksportu, tikai laiks ir cits. No vēsturesNo 1924. līdz 1929. gadam Latvijas sviesta eksports palielinājās no 3500 līdz 14 800, bet ekonomiskās krīzes laikā no 1929. līdz 1930. gadam – līdz pat 18 500 tonnām. 1938. gadā Latvija eksportēja 23 500 tonnu sviesta, no tā trīs ceturtdaļas bija eksports uz Angliju
