No vienas puses, bija interesanti vērot, kā vēl pirms mēneša skraidīja gan dienestu priekšnieki, gan valstsvīri, stāstot par nepieciešamību samazināt iekšlietu sistēmā strādājošo skaitu, jo visiem algu maksāt vairs nebūšot iespējams. Tā pamatīgi pakutinājuši nervus, dažam labam jau ļaujot pasēdēt uz čemodāna un lūkoties pēc cita darba, vietvaras pārstāvji izkāruši «labdarības» karogu un pēc sarunām ar Iekšlietu ministrijas dienestu vadītājiem izšķīrušies par algu samazināšanu, nevis darbinieku atlaišanu.Protams, mazliet ciešāk pievilkt jostu ir labāk, nekā kārt zobus vadzī, kamēr tiek meklēta jauna nodarbošanās, tomēr daudz sāpīgāk atvadīšanos no 15 procentiem algas sajutīs tie, kuri saņem ap 500 latu – un tāds atalgojums ir lielākajai daļai iekšlietu sistēmas dienestu darbinieku –, nekā strādājošie, kuru kontos ik mēnesi «ieripo» vairāki tūkstoši latu un kam pa šiem «treknajiem gadiem» varbūt kaut ko arī būs izdevies iekrāt biezajā vecāsmātes ērķelētajā zeķē vai paslēpt kādā ārzonas bankā.Brīžiem šķiet, ka Džordža Orvela izfantazētā dzīvnieku pasaule materializējusies mūsdienu realitātē – kamēr sivēnmāte, lasi – valsts, bija branga, daži izredzētie kāri pieplaka pie tās pienīgajiem pupiem, pieņemoties svarā un labsajūtā spīdinot taukos vaigus, taču brīdī, kad barotāja noliesēja, tie no it kā nekaitīgiem piena sūcējiem pārvērtās asinskāros vampīros, ķeroties pie kārnāko, pirms tam pie barošanās tā īsti netikušo indivīdu apgraušanas. Bet tas, kā jutīsies šie jau tā dzīves nežēlotie lopiņi, šķiet nevienu neinteresē, galvenais, lai vilks būtu paēdis, un tas nekas, ka kaza knapi vairs dzīvību velk.Atliek, piemēram, palūkoties Satiksmes ministrijas interneta mājas lapā, un skaidri redzams, kur tad aizplūst nodokļu maksātāju nauda. Šajā institūcijā ir vairāk nekā 40 dažādu departamentu un nodaļu, turklāt gandrīz visur redzami tikai dažādu līmeņu vadītāji, jo, redz, pēc profesiju klasifikatora tādā veidā iespējams saņemt lielāku atalgojumu. Interesanti, kādēļ Latvijai ar apmēram 2,3 miljoniem iedzīvotāju Satiksmes ministrijā nepieciešams 190 ierēdnīšu, savukārt Lietuvai, kurā mīt par miljonu vairāk cilvēku, izdodas iztikt ar nepilnu simtu Satiksmes ministrijas darbinieku. Elementārs aprēķins – ja mūsu ministrijas aparātu samazinātu uz pusi, valsts ik mēnesi tikai algās ieekonomētu teju 100 tūkstošus latu, nemaz nerunājot ar šādās institūcijās ierastajām prēmijām, dienesta automašīnu uzturēšanas izdevumiem un citiem liekēžu izgudrojumiem, kuru iztrūkums ļautu valsts kasei ietaupīt vēl kādu apaļu summu.Latvijā pagaidām vēl ir 18 ministriju (ieskaitot sekretariātus), tādēļ ieekonomētā nauda noteikti ļautu uzturēt kādu Iekšlietu ministrijas dienestu. Protams, šāda štatu samazināšana liktu dažam labam ierēdnim strādājot nedaudz iesvīst, jo neatliktu vairs laika «haļavas» dzīšanai ar vairāku stundu pusdienas pārtraukumu, veikalu «ķemmēšanai» darba laikā un vēl nez kādām ēverģēlībām. Nebūtu vairs tā, ka var atlicināt vien īsu laiku kāda paraksta uzskricelēšanai uz nepārlasīta dokumenta, kas vēlāk dažiem labiem speciālistiem liek ne tikai izbrīnā ieplest acis, bet pat plēst matus no galvas. Tomēr bāleliņu darba tikums šķiet palicis Dainu tēva skapja tālākajā atvilktnē, un tiek vien skandēts kādas patriotiski noskaņotas folkloras kopas dalībnieku mutēs. Tīri vai gribas no kaimiņvalsts «lielā lāča» aizņemties pasaku un ieteikt valstsvīriem iegādāties krāsni, uz kuras augšas tupot atliktu iesaukties «pēc līdakas pavēles». Un tad varbūt kaut kas arī tiktu izdarīts lielā sliņķa Jemeļas vietā.
