Maz šaubu, ka gaidāmie svētki daudziem būs jāaizvada pie neierasti pieticīgi klāta galda, jo ģimenes budžeta lauvas tiesu līdz tam laikam būs «noēduši» visai siltajam laikam neraksturīgi augstie apkures rēķini.Par izdevumu sloga tieksmi nejauki pieaugt liecina arī pilsētniekiem piešķirto pabalstu apjoms. Pēc pašvaldības informācijas, pagājušajā gadā 1854 ģimenēm piešķirti 220 724 lati, savukārt šogad 2208 ģimenes saņēmušas 317 900 latu. Turklāt netiek slēpts, ka šiem skaitļiem piemīt augoša tendence.Kā viena no visizplatītākajām un, par spīti tās dziļajam patiesumam, demagoģiskākajām replikām ir – «siltiniet mājas!». Tikpat labi varētu novēlēt kļūt par miljonāriem un pārvākties uz kādu siltāku valsti – simts dzīvokļu mājā noorganizēt vērienīgus energoefektivitātes pasākumus ir teju «neiespējamā misija».Taču, kā būtu, ja uz situāciju paraudzītos no pretējās puses? Domājams, daudzus jelgavniekus ārkārtīgi interesē, kā labā darbojas pilsētas tēvi un kādēļ vispār tika pieņemts lēmums ar attiecīgiem nosacījumiem iznomāt siltumapgādes uzņēmumu, turklāt vēl maz pieredzējušai firmai. Būtiska nianse ir – pašvaldība sev piederoša uzņēmuma darbību allaž var «regulēt», neturēt trekni atalgotus liekēžu amatus, strādāt ar minimālām izmaksām, un no tā ieguvēji būtu patērētāji. Savukārt privātuzņēmuma mērķis var būt tikai viens – maksimāla peļņa, un te nu kritiku neiztur nekādi siltumapgādātāju liekulīgie prātuļojumi, ka maksimāla siltumenerģijas izmantošana nav firmas interesēs, jādomā «zaļi» utt.Miglā tītās intereses uz savas ādas izjūt un izjutīs patērētāji – kamēr lietu bīdītāji stūķēs kabatās peļņu, patērētāji tiek padarīti par slaucamām govīm. Cik ilgi tā turpināsies un ar ko tas beigsies, var tikai minēt.
