Vītiņu ģimenei Glūdā jāpamet pašu celtās mājas.
Lielbrūveru saimniecībā piena vados valda salts klusums – 70 ražīgas gotiņas aizvestas uz Lietuvu un pārstrādātas gaļā, jo zemās piena iepirkuma cenas dēļ Vītiņu ģimene nespēj bankai atdot kredītu. Piena vairs navKad «Ziņas» septembra vidū ciemojās Glūdas pagastā pie «Lielbrūveru» saimnieces Zintas Vītiņas, viņas vaigs bija rūpju pilns, tomēr teiktajā vēl vīdēja cerība, ka saimniekošanu izdosies glābt un turpināt. Taču pāris mēnešos situācija tomēr neuzlabojās, piena iepirkuma cenas turpināja kristies, un šopavasar ekspluatācijā nodotās govju mītnes un piena mājas kreditētāja «Swedbank» neilgi pirms gadu mijas pieņēmusi Vītiņiem liktenīgu lēmumu – saimniecība jāpārdod. Dažu gadu laikā no vienas līdz 70 ražīgām piena devējām attīstītais ganāmpulks aizvests uz kaimiņu valsti nokaušanai un pārstrādei. Tur solīja augstākās cenas. Fermā palikušas vien nepilnas desmit gotiņas, kam tuvākajā laikā jāatnesas un kuras Zintai izdevās pasargāt. Viena no modernākajām piena saimniecībām nu stāv tukša un klusa. Zinta cīnījās līdz pēdējam, bet piena uzpircējs – Rīgas Piena kombināts – nebija gatavs palielināt augstvērtīgā slaukuma cenu. Pēdējā laikā par litru gotiņu devuma Vītiņiem maksāja 15,8 santīmus, bet saimniekošanas pašizmaksa – ne mazāka par 20 santīmiem. Kad «Lielbrūveru» kūtī piektdien jau valdīja salts klusums, vakarā atskanēja zvans no piena pārstrādes uzņēmuma, tas esot gatavs maksāt nepieciešamos divdesmit santīmus. Taču telefonam vajadzēja ieskanēties vismaz dienas sākumā. Piena vairs nav. Prasa maksu par pašu mājuKā liecina «Ziņu» rīcībā esošā informācija, tik straujas bankas rīcības iemesls bijis 2000 latu parāds, ko Vītiņi nevarēja laikus samaksāt. Finanšu iestāde nolēmusi, ka saimniecībai nav perspektīvas izķepuroties, tādēļ ferma jāpārdod, lai kaut daļēji segtu ap 300 000 latu aizņēmumu. Pēdējos mēnešus meklēts investors, kas būtu gatavs paplašināt «Lielbrūveru» ganāmpulku, tādējādi palielinot apgrozījumu un iespēju segt kredītu. Tomēr šajos krīzes apstākļos neviens zemnieks, lai kā vēlējies palīdzēt, nevarēja īstenot apjomīgus ieguldījumus. «Ja govju skaitu palielinātu līdz diviem vai četriem simtiem, mums bija cerība izķepuroties,» saka Zinta, bet investors neatradās. «Visi apkārtējie zemnieki jau paši novesti līdz vājprātam,» viņa nosaka.Pašlaik Vītiņiem dots laiks pamest savas mājas, ko paši cēluši. Banka piedāvājusi ņemt hipotekāro kredītu un kūtī investētā aizņēmuma nodrošināšanai ieķīlāto ģimenes māju tādējādi saglabāt sev. Tomēr maksāt par ēku, ko savām rokām cēluši, viņi nespēj. Ministram nevar ticēt «Palīdzību sniegt nu jau bija par vēlu,» notikušo komentē Piena ražotāju asociācijas vadītāja Ilze Aizsilniece. Pirms nedēļas uzzinājusi par «Lielbrūveru» grūtībām, bet trīs dienās glābt neko vairs nebija iespējams. «Bankai bija jāpanāk soli pretī! Šoreiz atkal pierādījies tas, ka mūsu valdībai nav rīcības plāna šādās situācijās. Taustāmies kā ezīši miglā!» I.Aizsilniece norāda, ka daudzi lopkopji nonākuši grūtībās, bet tik smagas sekas neviens vēl nav piedzīvojis. Pēc viņas teiktā, nedrīkst ticēt zemkopības ministra Mārtiņa Rozes un citu politiķu optimismam. «Vēl pirms pusgada visi solīja, ka piena lopkopība plauks un zels!» I.Aizsilniece vērtē, ka lopkopjiem «vēl jānovelk» pāris mēnešu, jo februārī piena cenas varētu kāpt. Pašlaik gan esot gotiņu devuma pārprodukcija, eksporta tirgus apstājies, jo arī ES piens patlaban nav vajadzīgs. «Valdībai pēc iespējas ātrāk «jāiedarbina» Starptautiskā Valūtas fonda kredīts, lai sniegtu atbalstu krīzē nonākušajiem ražotājiem,» uzsver Piena ražotāju asociācijas vadītāja. Masveida bankrotu vēl navGan I.Aizsilniece, gan slaukšanu iekārtu tirgotājas SIA «Westfalia Surge» pārstāvniecības Baltijas valstīs direktors Andris Kurgs pārliecināti, ka daudzus zemniekus izmisumā pašlaik noved fakts, ka biznesa plāni veidoti un investīcijas ražošanā ieguldītas laikā, kad būvniecības izmaksas un produkcijas iepirkuma cenas bija augstas. Ja lopkopji ņēma kredītus attīstībai, kā iespējamo zemāko cenu biznesa plānos viņi rēķināja 19 santīmu, bet pašlaik tā ir pat zem 15 santīmiem. Pašsaprotami, ka kredītus segt ar tādiem ieņēmumiem ir ļoti grūti. A.Kurgs gan ir neizpratnē, kādēļ Baltijas valstīs piens tik lēts, jo Vācijā, Krievijā, Slovēnijā, Horvātijā un Slovākijā to iepērk par vismaz 32 – 34 eirocentiem litrā. «Gadījums ar «Lielbrūveriem» ir pierādījums kārtējai valdības neizdarībai – ražojoša saimniecība palikta zem āmura! Nav arī saprotams, kādēļ nepalīdzēja Zemkopības ministrija,» saka SIA «Westfalia Surge» pārstāvis. Viņš uzskata, ka Vītiņu ģimene investīcijas veikusi ļoti apdomīgi, bez «liekām ekstrām». «Tā bija perspektīva saimniecība ar vismaz 200 slaucamām govīm!»«Ziņām» vakar neizdevās sazināties ar «Swedbank» Biznesa klientu apkalpošanas nodaļas Zemgales reģiona direktoru Ivaru Stalidzānu, kas ir atbildīgā persona sadarbībā ar Vītiņu ģimeni. Taču kādā intervijā šogad februārī viņš uz jautājumu, kas notiek, ja lauksaimnieks – kredīta ņēmējs – bankrotē, atbildējis: «Bankas speciālists ir uzņēmumam vienlaikus arī finanšu konsultants, tāpēc šādi gadījumi ir ļoti reti. Ja nu tomēr tas notiek, pareizākā rīcība ir turpināt strādāt kopā, lai abas puses nebūtu zaudētāji.». Lieki jautāt, kurš šajā gadījumā būs lielākais zaudētājs. Tomēr «Ziņu» aptaujātie eksperti arī atzīst, ka «Lielbrūveru» saimniekiem uzmanību problēmai vajadzējis pievērst agrāk, kad gotiņas vēl bija kūtī. Vēl ir cerība?Kad Vītiņu nebūšanas nu guvušas plašu rezonansi plašsaziņas līdzekļos, beidzot sasparojušies arī valstsvīri. Zinta saņēmusi zvanus gan no deputātiem, gan zemnieku organizācijām. Kaut konkrēta rīcība dienas laikā nav iespējama, tiek domāts, kā operatīvi saņemt valsts atbalstu saimniecības glābšanai (atjaunošanai?). Iespējams, tiks atvērts arī ziedojumu tālrunis, pa kuru sniegt palīdzību izmisumā nonākušajai ģimenei. «Tā taču ir visa mūsu dzīve!» uz jautājumu, vai būtu gatavi turpināt darbu piena lopkopībā, atbild Zintas kundze.
