Laikus atsūtījis svētku apsveikumu, tālo dienu studentu grupas vecākais Roberts mani, šo rindu autoru, atmiņās gluži vai pie rokas ieveda mācību auditorijā… Ak vai! Kopš tās dienas taču pagājuši jau apaļi četrdesmit gadi. Tomēr reiz notikušais spilgti iegūlis apziņā un ir vienlīdz emocionāli tuvs kā tajā tālajā 1968. gadā.Tuvojās ziemas sesija. Grupas vecākais mums, LU Vēstures un filoloģijas fakultātes žurnālistikas specialitātes neklātienes sestā kursa studentiem, bija sarunājis papildu konsultāciju aizrobežu literatūras vēsturē. Lekcijas tajā lasīja Aina Celmiņa – erudīta savā mācību priekšmetā, nepiekāpīga prasībās, neviltoti sirsnīga un patiesa saskarsmē ar studentiem nodarbību starpbrīžos. Stāstījums par pasaules vārda mākslas dižgariem viņas interpretējumā allaž bija saistošs, raisīja ieinteresētu domu apmaiņu. Kur nu vēl tad, ja līdz sesijai bija jāizlasa dažādu autoru sējumu sējumi. Vai tam visam atlika laika? Bet eksāmens arvien uzstājīgāk klauvēja pie durvīm. Tāpēc uz aicinājumu tikties konsultācijā, lai mēģinātu sasmelt to, kas vēl sasmeļams, atsaucās visi topošie žurnālisti. Mūsu katedra atradās ēkā virs «Saktas» veikala. Tur arī lielākoties norisa visas neklātnieku studiju aktivitātes. Arī konsultācija, par kuru stāstu. Drēgns 24. decembra vakars bija jau nolaidies pār Rīgas centru un it kā sastindzis kāda brīnuma gaidās. Līdz ar pasniedzējas ienākšanu auditorijā apklusa arī mūsu jūsma par atkalredzēšanās prieku. Bija sācies nopietns darbs. Skolnieciskā padevībā mēs kāri tvērām katru vārdu, kas noderētu gaidāmajā eksāmenā. Te pēkšņi mūsu Roberts, kas strādāja par vecāko redaktoru televīzijā, uzlika uz sava sola nelielu egles zariņu, iestiprināja tajā svecīti un it kā pie sevis noteica: «Būs mājīgāk, ir taču Ziemassvētki, svētvakars.» Uz mirkli telpā iestājās vārdos neizsakāms klusums. Ne viens no mums nebija paredzējis šādu konsultācijas ievirzi… Mēmi raudzījāmies pasniedzējā, kuras sejā rotājās iesārtums un, gribas sacīt, apvaldīts gandarījums. Pēc brīža auditorija atkal bija «iegājusi tematā», taču telpā jau mita gluži cita gaisotne. Konsultācijai paredzētais laiks bija beidzies, taču izklīst vēl negribējās. Pāri ielai – galvenajā pasta ēkā – atradās kafejnīca «Sigulda». Gājām turp meklēt piparkūkas vai vienalga kādas kūkas… Bijām paprāvs pulciņš, nācās apvienot divus galdus vienā. Tā vidū novietojām galveno Ziemassvētku simbolu ar visu dekorējumu – jau minēto zariņu. Trausla svecītes liesmiņa iededza mirdzumu arī daudzu citu kafejnīcas apmeklētāju acīs. Un tā, gluži neviļus, mūsu studentiskā galdiņa liesma bija nokļuvusi visas «Siguldas» apkalpojošā personāla uzmanības centrā. Jāatzīst, klusībā gan baiļojāmies par mūsu spontāno svinību varbūtējām sekām. Vai nebūsim iegāzuši vienmēr eleganti šarmanto pasniedzēju, kas dažās stundās mums bija kļuvusi par it kā saprotošu un mīļu māti. Par pašiem daudz nebēdājām: vai nu ķersies klāt labākajai neklātnieku grupai, kas kā zinošs celmlauzis bija veiksmīgi izgājusi visus ilgo studiju labirintus. Tā arī bija: ne čiku, ne grabu…Lūk, kādas atmiņas uzjundīja sirsnīgs, laikus saņemts Ziemassvētku apsveikums.
