Reizēm šķiet, ka līdzšinējās skaļās runas par izglītību kā prioritāti lielā mērā uzskatāmas par tukšu salmu kulšanu.Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējis pāris domugraudu, vai nevajadzētu padarīt stingrākus iestāšanās nosacījumus potenciālajiem vidusskolēniem, lai saglabātu vēlamo līmeni. Kā smejies, tas nokrities, jo vietām šādās iestādēs vismaz iekļūt un mācīties ļauts pat ar dažiem divniekiem kabatā. Vēl trakāk – pedagogiem pat jācenšas pielāgot mācību programmu nepietiekamam zināšanu līmenim, citādi mācīšanas process līdzinās kurlā un mēmā dialogam. Savukārt līdz ar šādu pielāgošanu bezizejas situācijā vidējā izglītība pēc būtības tiek devalvēta.Taču runa ir par pašu sistēmu – uzņemt vidusskolēnu (tātad – bez piecām minūtēm studentu) rindās tos, kuri pamatskolā pat vairākos priekšmetos pamanījušies būt nesekmīgi, tā pēc būtības ir diezgan savāda rīcība. Ja vēl seko nākamais solis – standartu staipīšana atbilstoši situācijai, ir tikai likumsakarīgi, ja agrāk vai vēlāk pārbaudījumos rodas zināmas problēmas un, kas zina, varbūt vēl kāda acu pievēršana. Nevērības un nedarīšanas principam palīdz arī iespēja studēt lepnās augstskolās par «biezu» maksu, kur diplomam bieži vien ir papīra un rocības apliecinājuma vērtība.Diezin vai pārāk nopietni ņemamas vaimanas, ka, paaugstinot prasības, daļa jauniešu varētu palikt bez izglītības utt. Jāsaprot, ka katrā jomā ir savi kritēriji un mācības vidusskolā uztveramas kā solis augšup pa izglītības kāpnēm, nevis kā žēlastības dāvana, ar ko censties apmānīt pirmām kārtām sevi. Un mūsdienās alternatīvu profesionālās izglītošanās veidā ir pietiekami daudz.
