Ja nosauktu lietas, kas cilvēku fascinē, pievelk, tur un nelaiž vaļā ilgošanās biezokņu dziļākajos nostūros, tad alkas pēc jaunā šajā sarakstā dzīvotos pa augšām. To vienmēr gaida ar neizskaidrojamu trelli pakrūtē, kurā savijušās gan lielas cerības, gan banāls prieks, brīžam nepamatota sagaidīšana un, gadās, – arī nepatika, jo galu galā tās ir pārmaiņas.Nu, bet IR! Jauna brokastu krūze, brunči skapī, ko gribas pielaikot ik pēc desmit minūtēm, jauns dīvāns, ooo, pat mājoklis, kurā jāsadraudzējas ar katru tā kaktiņu. Jauns bērniņš, smaržodams vien tā, kā smaržo jaundzimušie, jauna (tikko un pirmo reizi apņemta) sieva – skaista savā naivumā un nerimstošajās kaprīzēs. Jauns gads un jauna dzīve, brīva no pinekļiem, asām lauskām un gružiem… Bet kā to visu pieradināt?Pirmkārt, jaunajam jādod vieta skapī un apziņā. Tas ir pārāk cēls un majestātisks, lai sadzīvotu un grūstītos ar bomziski veco – apgrauztām un nolietotām apakštasītēm, apģērbu, kas divus izmērus pa lielu, noplukušu klubkrēslu, kur runcis labu laiku cītīgi asinājis savus nagus, un «entgadīgu» tālrādi, kurš saprot tikai belzienus pa korpusu. Tomēr vajag kārtīgi saņemties, lai visu šo mantību glīti saliktu kastē un… izmestu, par spīti lipīgajai apsēstībai krāt un dzīvot ar devīzi «Gan jau noderēs!».Šajā ziņā lieti līdz pārvākšanās – ātri vien «piegriežas» katram štruntam piešķirt VIP goda vietu. Turklāt jauna māja prasa jaunu attieksmi. Tāpat kā jauns bērns, statuss un loma, kad jātur acis vaļā un jāmācās procesā, lai arī brīžam paliek nelabi, kad apstākļi traucas ātrvilciena gaitā, bet tu saproti, ka atrodies pie vadības pults. Turklāt pārdroši eksperimenti rada tālejošas sekas! Vien mierina apziņa, ka mums tomēr IR resursi ar jauno situāciju tikt galā – kā sagūstot un ierobežojot savvaļas dzīvnieku, to padarot par rāmu mājas kaķi.Taču, manuprāt, visgrūtāk pieradināt paša izraudzītu jaunu dzīvi, kam atkal vajag daudz brīvas vietas, bet vecais neatlaižas, nocietinājies gadu desmitos celtajos prāta cietokšņos. Vai pietiks spēka cīnīties?Laimīgu jauno gadu!
