Blaumanim veltītajā konkursā panākumus gūst Jelgavas rajona skolēni.
Dziļas ziemas vidū 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižas pavāra Matīsa un istabmeitas Karlīnes ģimenē piedzima dēls Rūdolfs. Pretēji vecāku sākotnējai gribai no viņa neiznāca vāciski smalks komersants, bet gan latviešu literatūras klasiķis. Pirms mēneša decembra pirmajā sestdienā no Latvijas malu malām un arī no Jelgavas puses uz Ērgļiem devās skolēni un skolotāji, lai piedalītos Rūdolfa Blaumaņa literārās prēmijas domrakstu konkursa noslēguma sarīkojumā. «Vēl tu rozes plūc nenotvīkdama» Decembra sākumā Jelgavā no sniega vēl nebija ne vēsts. Taču Vidzemes augstieni klāja biezas, pļeckainas kupenas. Peroties pa atkušņa piepildītām peļķēm un kratoties pa vecam veļas dēlim līdzīgām grambām, ceļā aizgāja krietni vairāk laika, nekā tas būtu, braucot pa asfaltu. «Tādi izskatās īstie Latvijas lauki,» panorāmu komentējot, teica Glūdas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Biruta Raudive. Blaumaņa dzimtajās mājās un memoriālajā muzejā Brakos tūrisma sezona sāksies tikai pavasarī. Tomēr šajā ziemas dienā mājas durvis bija vaļā. Sveču gaismā pie klavierēm četras Ērgļu meitenes dziedāja «Vēl tu rozes plūc», pa kupenām atbridusī Tomuļmāte (to tēloja kāda no muzeja darbiniecēm) bija gatava visu, ko vien vajag, pieriebt vai pieburt. Muzeja vadītāja Anna Kuzina atbraucējiem piedāvāja tēju, pīrāgus, kas bija arī pašiem līdzi. «Es brīnos, ka Brakos ēkām ir tik mazi logi,» teica Kalnciema vidusskolas skolniece Līva Krūmiņa (skolotāja Dzintra Ķezbere). Tik tiešām mājās valdošā puskrēsla šķiet nepierasta, ja salīdzinām to ar daudzviet acīs bliezošajām elektriskajām ugunīm. Ej nu sazini, varbūt radošai noskaņai tāds dažādus tēlus uzburošs mijkrēslis ir labāks.Glūdenieki un valgundnieki gūst panākumusPēc pieturas Brakos piemiņas brīdis Ogres krastā pie Blaumaņa pieminekļa vecajos Ērgļu kapos. No rakstnieka vēstulēm apritē iegājis «vecais Blaumanis», taču viņš aizgāja pašos radošo spēku gados – četrdesmit piecu gadu vecumā. Jaunāks nekā agri aizgājušais Ojārs Vācietis, Māris Melgalvs un daudzi citi. Ērgļu kultūras nama lielajā zālē sarīkojums ritēja jau mūsdienīgā garā. Memoriālais muzejs «Braki» un biedrība «Rūdolfa Blaumaņa kultūrvēsturiskais mantojums» jau ceturto reizi bija aicinājusi skolēnus piedalīties domrakstu konkursā, un var teikt, ka tas ir kļuvis par tradīciju. Brakos no 246 konkursā pieteikto domrakstu autoriem pulcējās aicinātie četrdesmit – tie, kuriem bija izteiktas atzinības vai arī piešķirtas prēmijas. No mūsējiem bija piedalījušies Kalnciema un Ozolnieku vidusskolas, Glūdas, Sesavas un Staļģenes pamatskolas, Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas, Jelgavas 1. un Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi. Līdz ielūgumam uz Ērgļiem tika divas meitenes – Glūdas pamatskolas 9. klases skolniece Valērija Čerņauska un Kalnciema vidusskolas 11. klases skolniece L.Krūmiņa. Līdzi bija atbraukusi arī iepriekšējā konkursā atzinību guvusī Zita Reča, kas agrāk bija Glūdas pamatskolas, bet tagad ir Līvbērzes vidusskolas skolniece. Zēni ir pieticīgāki un tātad – laimīgāki«Lasot skolēnu darbus, atgriežas ticība, ka literatūra spēj cilvēkā atmodināt to labāko, kas viņā ir,» uzrunājot konkursantus, teica literatūrzinātniece Līvija Volkova. Viņu sevišķi iepriecinājis kādas vidusskolnieces darbs, kurā lietoti vecvārdi. Piemēram, vārda «slinkot» vietā var tikpat labi teikt «pūtot». Tikai diemžēl daudzi nesapratīs, ko tas nozīmē. Ikdienas valoda ir dikti noplicinājusies, ka pat sveicinoties pietiek ar vienu «čau», ko taču varētu izraibināt ar vismaz duci latvisku sinomīnu. Rakstnieku savienības vadītāja, žurnāla «Karogs» redaktore, Latvijas Rakstnieku savienības vadītāja Ieva Kolmane brīnījās par tiem konkursantiem, kuri domrakstam bija izvēlējusies R.Blaumaņa citātu «Īstā laime ir pieticībā». Ja jau tu esi nolēmis piedalīties konkursā, tā vairs nav pieticība. Kā diezgan bieži šādos konkursos, samērā pieticīgs izskatījās stiprais – starp izcilniekiem ļoti maz bija zēnu. Atliek cerēt, ka meitenes vēlāk audzinās dēlus, kuri nebūs pieticīgi,» teica I.Kolmane. Skolēni rakstaNo darba «Tie lielie grib mūs mācīt» Tā nu ir iznācis, ka mamma mūs, četrus bērnus, audzina viena. Tāpēc viņa dažreiz ir nogurusi un sanervozējusies. Kad mamma gatavojas braukt uz darbu, viņa mani māca: «Izslauki istabas, nomazgā traukus! Es tad atbildu: «Beidz mani vienreiz mācīt. Es taču ļoti labi zinu, kas man jādara.» Tad mamma rājas, ka es paceļot balsi. Kad man būs sava ģimene, es laikam audzināšu bērnus pēc skrodermeistara Dūdara principa – nepārtraukta rāšanās vai, kā šodien saka, «morāles lasīšana» patiesībā iedarbojas visai maz. Cik lieliski būtu, ja pieaugušie atcerētos savu bērnību un censtos mūs saprast.Zita Reča, agrāk Glūdas pamatskolas, tagad Līvbērzes vidusskolas skolniece«Dzīvot ir savas iedzimtās dāvanas attīstīt līdz augstākai pilnībai»«Es ne par viena cita rakstnieka komiskajiem varoņiem neesmu tik aizrautīgi smējusies un tik bezgala pārdzīvojusi, kā tas bijis Blaumaņa darbos.» Valērija Čerņauska, Glūdas pamatskolas 9. klases skolniece «Māte Rūdolfa Blaumaņa dzīvē» Mātei ir jāspēj viss: būt labam dakterim, uzklausīt raizes, palīdzēt atrisināt problēmas, bieži vien arī uzturēt visu ģimeni un, pats galvenais, arī neaizmirst par savu dzīvi. Tas ir grūti, taču, par spīti, daudzas sievietes šo pienākumu uzņemas un pilda. Līva Krūmiņa, Kalnciema vidusskolas 11. klases skolniece
