Pēdējās dienās ne tikai plašsaziņas līdzekļos, bet arī iedzīvotāju vidū par vienu no aktuālākajām tēmām kļuvusi sniega apspriešana. Vieni sūkstās, ka ceļi ir neizbraucami, citi – ka sniegu putina aiz apkakles, bet vēl dažiem pieriebies šis gadalaiks un tā vien kārojas doties uz kādu siltāku zemi, lai varētu sasildīt savus apsalušos kaulus un vēderu dienvidu saules staros.Šķiet, vienīgie, kas priecājas par pēdējos gados Latvijai tik neierastajiem laika apstākļiem, ir bērni, kuri steidz izbaudīt ziemas priekus un ar savu līksmo aizrautību spējuši aplipināt arī kādu pieaugušo, kas tepat dzelzceļa stacijas parciņā, vējam svilpojot gar ausīm, sviežot gaisā sniegpārslas, laižas no kalniņa ar dažnedažādiem ekipējumiem.Un kāpēc gan ne? Īstu ziemu neesam piedzīvojuši jau nez cik ilgi, un pērnā gada nogale, precīzāk sakot, Ziemassvētki, mums visiem šajā krīzes un drūmuma periodā sagādāja gaišu pārsteigumu, noklājot zemi ar baltu sniega kārtu. Pašreizējie trīsdesmitgadnieki atcerēsies, ka bērnībā brida pa sniegu teju līdz ausīm un pusmetru dziļa baltā kārta nebija nekas ārkārtējs un katastrofāls. Kāpēc tad patlaban tāds stress?Kauņas mērs, ieraudzījis aiz loga 45 centimetru sniega kārtu, neko citu nevarēja izdomāt, kā saukt palīgā armiju, lai tā palīdzētu attīrīt ielas. Un nebūtu jau nekāds brīnums, ja līdzīgi pēc kāda laika rīkotos arī mūsējie, jo sniegs vismaz tuvākajās dienās turpinās klāties vēl biezākā kārtā. Nemaz nerunāsim par civilizēto Londonu, kur mīnus 11 grādu sals radījis tādu satraukumu, ka valsts pat ir gatava maksāt pabalstus, lai tikai cilvēki nenosaltu. Eh, tā vien liekas, ka liela daļa Eiropas pārvērtusies par Āfriku, kur neviens vairs neatceras, ko nozīmē ziema!Kārtējo reizi rodas sajūta, ka sniegs aukstajā gadalaikā ir kāda pilnīgi negaidīta un šiem platuma grādiem neierasta parādība, pat stihija. Visur balti kalni, sabozušies cilvēki un nepārtraukti notiek «matu skaldīšana»: kāpēc tu brauc tā? kāpēc mašīna slīd? – un tā bez apstājas.Kāds tur brīnums, ka kaut kur arī notiek avārijas, jo, intereses pēc pie viena no Jelgavas lielveikaliem papētot transporta līdzekļus, ne viens vien auto vēl bija «apauts» ar vasaras vai pusnodilušām vissezonas riepām. Un vai šādā nevērībā pret savu un citu drošību varam vainot ceļa tīrītājus, kuriem patlaban sniegs jau rādās pat sapņos? Šoreiz gan gribētos uzteikt Jelgavas un mūsu rajona ceļu apsaimniekotājus, jo daudzi autobraucējivoklis Rīgā un citos rajonos ir krietni bēdīgāks nekā mūsu pusē. Nevar gribēt vairāk, kā spējam, tīrīšanas transporta vienību ir tik, cik ir, un vienmēr jāņem vērā arī cilvēciskais faktors, kad dažam labam gribas izdarīt mazāk, nekā vajag. Tas jau nav iemesls, lai rūktu vai neapmierinātībā lamātu visus pēc kārtas.Labāk pasmaidīsim par šo dabas brīnumu, un – aidā – sniega kupenās!
