Ja mūsu pašreizējo premjeru darba stila dēļ neformāli dažreiz mēdz dēvēt par ugunsdzēsēju, tad viņa partijas biedru satiksmes ministru Aināru Šleseru savādās uzvedības dēļ drīz varētu nosaukt vismaz par histēriķi.Histēriju visā savā godībā «valstsvīrs» demonstrēja televīzijas debašu «šovā», apspriežot ilgi malto tēmu par priekšvēlēšanu tēriņu un reklāmu ierobežojumiem. Lūk, pirms vēlēšanām kungs esot aktualizējis jautājumu, kāda būs iespēja ietekmēt procesus trešajām personām, tajā skaitā masu medijiem, un tieši to pēdējo pieminēšanas dēļ ministrs esot saņēmis varenus pārmetumus un pat protesta vilni, kas, ej, nu, sazini, politiķi gandrīz ierāvis nežēlastības atvarā! Lūk, brīvie mediji, velni tādi, aģitējot pret Šleseru un citiem «lietpratējiem», mudinot balsot teju par visiem citiem, tikai ne «politisko traktoristu» un viņa kompāniju! Tā nu viszinošajam visdarim nav atlicis nekas cits, kā ķerties pie «trešo kabatas personu» izmantošanas principa, lai, nedod Dievs, «mācītāju» grupējums nepaliktu uz Saeimas nama trepēm!Arī tagad kāda jūtīga vieta, domājams, svilst, jo Šlesera vadītajā ministrijā Valsts kontrole atklājusi ne vienu vien šmuci, un labi, ja vēl tam nesekos tiesiskas procedūras kontinenta mērogā, nemaz nerunājot par elektorāta intereses zudumu, pret ko nelīdzēs nekādas naudas masas. Un tad jau īsti vietā paklupt krāgā kādam potenciālajam konkurentam, kuram naudas pienesums, kas zina, gaidāms brangāks, un bakstīt ar pirkstu – jūs tur atbalsta tas un šitas, jūs iesaistāties politiskajā cīņā utt.Ja Šlesers, kuru ne viens vien rīdzinieks vēl atceras kā Ķengaraga «šeftmani» treniņbiksēs, iedomājas esam tik nevainojams valstsvīrs, kādēļ gan tāda klusēšana un bezdarbība laikā, kad viņa pārraugāmajā jomā augstākajos un trekni apmaksātajos krēslos tiek sabīdīti «speciālisti», kas, piemēram, no dzelzceļa saprot tikpat, cik cūka no saules? Nemaz nerunājot par radu un draugu būšanām – kad svarīgu nozares uzņēmumu amatos nonāk pa brālim vai dēlam, bet labākais kandidāts padomnieka postenim izrādās… šoferis. Nerunājot jau par radio izspļauto argumentu kā kritēriju Valda Zatlera piemērotībai Valsts prezidenta amatam – sak, ja jau prata Godmanim kāju saremontēt, derēs arī valsts vadīšanai. Kad tiem pašiem medijiem (vispirms – drukātajiem) galvassāpes sagādāja Šlesera pārraudzībā esošais Latvijas Pasts, cilvēks, kurš sakās savā biznesā sapelnījis ne vienu vien miljonu, mierīgi izmeta, ka šādas nebūšanas jau izdevējiem zaudējumus nenodarot…Un pēc visa tā ambiciozais censonis gaida, ka publiskajā telpā tiks aģitēts par politiskiem «tūdaliņiem», kas nejēdz, ko paši runā un – bieži vien – dara? Kādēļ gan ministrs sacerējies, ka brīvie mediji iestāsies par politiķiem, kas gluži kā firmas kombinē «kabatas» partijas, no zila gaisa maina viedokli atbilstoši savam izdevīgumam, bet papildu balsu nozvejošanas nolūkā nekautrējas pa politisko rensteli vazāt arī Dieva vārdu? Kur bija ministra sparīgums un caursišanas spēja, kad valdība īsā laikā nolēma uzkrāmēt papildu nodokļu slogu tiem pašiem viesnīcniekiem, par kuriem iepriekš politiķis izteicās ar tik plašu perspektīvu – veidot Latviju par starptautisku biznesa centru, būvēt jaunus hoteļus, veicināt konkurenci šajā jomā? Tagad jāraugās, cik no esošajiem izmitināšanas uzņēmumiem spēs noturēties virs ūdens, nerunājot nemaz par jauniem. Biznesa pamati piemirsušies? Kur palikusi lielā apņēmība par 500 latu vidējām algām un 200 latu pensijām? Tukšums! Izskanēja lielā muldēšana, pienāca un pagāja vēlēšanas, un ar to arī viss beidzās. Sekoja citas rūpes – klusināti iesaukties par visādu Valsts kontroļu, «nekompetentas» Konkurences padomes un sazin kādas Eiropas Komisijas izformēšanu. Daudzi gadi pagājuši, bet treniņbikšu līmenis – kas traucē, tas jālikvidē – saglabājies. Jo citu argumentu vienkārši nav.
