Līdz ar aizvien kritiskāku situāciju iedzīvotāju maciņos valsts iecerējusi izvērtēt iespēju, vai un kā varētu sniegt atbalstu tiem aizņēmējiem, kuri treknākos laikos ļāvušies kārdinājumam nedaudz padzīvot pāri līdzekļiem, bet, finansiāli noliesējot, nonākuši zem draudīgā maksātnespējas mākoņa.Lai arī varas pēkšņās rūpes par mājsaimniecībām it kā būtu apsveicamas, vēl ir zem jautājuma zīmes, kā dēļ tas viss tiek darīts – lai sakārtotu «uz sēkļa» nonākušo mājsaimniecību finanšu lietas vai palīdzētu priviliģētu stāvokli baudījušajām bankām nostabilizēt šķībo naudas reni.Par dažām dīvainām lietām nez kādēļ tiek ilgstoši klusēts. Piemēram, par kredītiestāžu nesamērīgo rijību, dodot kredītus ar šaubīgu nodrošinājumu, iekļaujot līgumos drakoniskas sankcijas līdzekļu atdošanas problēmu gadījumā un itin dāsni sevi apveltot ar apaļām summiņām par it kā «palīdzības sniegšanu klientam». Par to, ka atšķirībā no virknes civilizētu valstu Latvijā dažos «šaraškinkantoros» ikviens pilnīgi legāli var uzņemties saistības, kas balansē uz robežas ar ieslīgšanu augļotāju ķetnās, ļaujot plēst daudznuļļu procentus par nelielu aizņēmumu.Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība jau norādījusi, ka ar iecerēto juridisko konstrukciju paredzēts vien atvieglot maksātnespējīgo optimistu komercbankām radīto slogu, veicot attiecīgu pārstrukturizēšanu, un te nekādā gadījumā nevarot runāt par atbrīvošanu no saistībām valsts aizsegā. Par atbrīvošanu varbūt arī ne, taču par krietnu atbildības amortizēšanu gan, turklāt ar tiešu līdz «kliņķim» novestās valsts atbalstu. Jāuzdod arī jautājums – kur galu galā paliek pašu kredītņēmēju atbildība? Ne velti ir teiciens – ja līgumu pats parakstīji, tad nebrīnies!
