Stāvu kājās, bet pēc brīža jau krītu gar zemi. Tas atkārtojas vairākas reizes. Izdodas piecelties un noturēties pāris sekunžu, kad atkal līdzsvars tomēr pieviļ un jau kārtējo reizi guļu sniegā ar piestiprinātu (tobrīd šķiet) diezgan nesamērīgi lielu dēli pie kājām. Pirmo reizi esmu uz kalna un pirmo reizi mēģinu izjust sniega prieku baudīšanu uz īsta (Latvijas mēroga) kalna, nevis pagalma paugura.Sākumā diezko labi nepadodas. Pirmo nobraucienu (kura garums mērāms aptuveni simts metros), šķiet, veicu ja ne piecpadsmit minūtēs, tad desmit noteikti. Viens kritiens seko otram. Kalna vidū jau lūkojos, ko labāku varētu iesākt tuvākajās pāris stundās, kamēr kāds kompānijas biedrs veiksmīgi ticis kalna galā un jau otrreiz veic nobraucienu. Bet es esmu pieveikusi tikai pārdesmit metru un atkal kritusi.Kaut kā palēnām, protams, ar vairākiem reizēm sāpīgiem un neparedzētiem piezemējumiem un snovošanas imitēšanu, nonāku kalna pakājē. Un kā augšā? Pie pacēlāja virves nemaz nevaru tikt, jo kājās taču nespēju noturēties. Noāķēju sniega dēli un brīdi atkal esmu kā cilvēks. Protams, jūtos stabilāk un mazāk traucēju citiem – gan tiem, kuriem sanāk sniega prieki, gan tiem, kuri ķepurojas tāpat kā es.Tomēr, brīdi pavērojusi citus, ķeros pie nākamā pārbaudījuma – pacēlāja. Kaut kā (bez šaubām, ar līdzbraucēju palīdzību) tieku līdz virvei un ķeros klāt. Grīļojoties un knapi turoties «uz līnijas», tieku līdz pusei un… bāc! Atkal vairs neesmu vertikālā stāvoklī. Nākamo nobraucienu sāku no vidus. Izdodas tikpat nemākulīgi.Jāteic godīgi, ka mana vēlme pievērsties šim atpūtas veidam zudusi pie padsmitās piezemēšanās. Tomēr, kā jau zinām, plinti krūmos mest nedrīkst. Kalnup dodos kājām, nemaz netuvojos pacēlājam. Nonākusi virsotnē, apņēmīgi sāku ceļu lejup. Nu jau sanāk labāk. Prieks ir atgriezies, un arī brauciens izdevies veiksmīgāks. Tā reizi pa reizei, līdz katrā lejupceļā krītu tikai vienreiz. Un tas notiek, kad priecīgi sāku smaidīt, ka izdodas.Pēc divām stundām jau spēju distanci veikt bez kritiena. Jau protu izvairīties no šķēršļiem (citiem iesācējiem) un arī nobremzēt. Protams, lieki piebilst, ka ātrums drīzāk apzīmējams ar vārdu «lēnums», un par «trikiem» varēšu domāt pēc dažiem gadiem.Nākamajā rītā par šiem priekiem atgādina sāpošā mugura, rokas, arī vēdera presīte un mazliet kāju muskuļi. Kas par to, ka tikai pēc pāris dienām atkal jūtos kā cilvēks, – kalendārā jau ierakstīts nākamais datums, kad pieņemt izaicinājumu, lai arī tas prasītu lielu neprašas atdevi un līdzjūtīgu apkārtējo smaidu.
