Tas bija vasaras sākumā, kad tīrumi jau apsēti un labības asni bāž savus zaļos snīpjus pretim gaismai.
Tas bija vasaras sākumā, kad tīrumi jau apsēti un labības asni bāž savus zaļos snīpjus pretim gaismai. Platones mašīnu ringa biedri sanāca pie galda zem Sprīžu māju ābelēm pašā Platonītes krastā. Vīri sprieda par mums vēl jaunās kolektīvā darba formas mašīnu ringa plusiem un mīnusiem pavasara sējas darbos. Kundzes, sakārtojušas galdā gardas uzkodas, brauca ar laivu ciemos pie gulbju pāra, kas pirmo dienu brīvākos ūdeņos bija izvedis savus pūkainos bērniņus. Ciemošanās gan bija nosacīta vairāku desmitu metru attālumā un, tikai caur kalmēm lūrot. Toties pavisam cieša tikšanās iznāca ar zaļgani zvīņainu līdakas bērnu. Medīgā zivtele, lidojošu ēsmu ķerdama, ielēca tieši laivā. Par to vēl tagad ringa vīri stāsta makšķernieku stāstus.
Lai gan viešņa tika kārtīgi atlaista atpakaļ Platonē, «Sprīžos» pēc līdakas pavēles darbi paši nedarās. Un, ak mīļo pasaulīt, cik to ir daudz! Tīrumos tiek sēta labība, stādītas zemenes, kāposti, pupiņas, ķiploki… No agra pavasara līdz vēlam rudenim gandrīz pa visu upmalu zied puķes, pagalmā gozējas rozes. Mājā vēl notiek uzlabošanas un labiekārtošanas būvdarbi…
Ak šausmas! Es pie mammas neesmu bijusi veselu gadu, attopas sētas saimniece Līvija Zelle, pašķīrusi kalendāra lapiņas.
Līvijai, brūnacei, bijuši tikai astoņpadsmit gadu, kad izgājusi pie skolas laikā Platones ballē satikta jaunekļa Alda Zeļļa par sievu. Alvis un Kristīne bijuši vēl pavisam maziņi, kad mamma iestājusies Lauksaimniecības universitātes pārtikas tehnologos (klātienē!). Studējis arī Aldis par inženieri mehāniķi. Bet kūtī savu gaidījusi govs un 70 cūku, vēl dārzs, māja…
Kādus trīs četrus gadus pēc augstskolas pabeigšanas es negribēju neko citu, kā tikai mierīgi padzīvot, saka Līvija.
Bet cik nu tu laukos mierīgi nodzīvosi. Viena diena, divas un, skat, jāiet atkal dobē.
Puķu ravēšana ir darbs, ko patiešām daru ar baudu, saka saimniece, citās dobēs ar tādu labpatiku vis nekāpju.
Vēl jau viņas sirdsdarbs ir lielais zemeņu lauks. Arī šoruden par spīti nejaukajai slimošanai tās sastādītas veselā hektārā. Un pavasarī stādīšot vēl.
«Sprīži» ir Alda tēvamājas. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, īstā to apsaimniekotāja ir Līvija. Aldim tā lauku padarīšana nav pa dūšai. Viņš strādā algas darbu pilsētā. Tiesa, visi tehnikas darbi saimniecībā ir nodoti viņa ziņā. Aldis ar zemi, ved mēslus, sēj un dara arī ko citu. Itin bieži ar traktoru ducināt iznāk arī nakts stundās, jo pilsētas darbs ir punktīgs: no – līdz. Spēkratu vadīt prot arī Līvija, bet viņa kabīnē nekāpj:
To tik vēl vajadzēja parādīt, ka es to arī varu!
Toties sestklasniekam Alvim acis zib uz braucamo. Viņš saved sienu vecmammas govij, atved kāpostus no lauka un daudz ko citu. Rudenī «Sprīžos» ciemojās zviedru zemnieki, viņi, tādu knauķi pie traktora stūres ieraudzījuši, vilkuši no somām videokameras laikam jau savējiem puikām par paraugu rādīs. Un būtu jau arī ko: kad Alvim vaicāja par karstāko vēlēšanos Jaunajā gadā,viņš nešaubīdamies atbildēja:
Ķiploku hektāru!
Un viņu nebaida darbs, kas tai hektārā līdz ražai būs jāiegulda. Nav jau nekāds iesācējs. Šovasar mamma, no pilsētas darīšanām atbraucot, savas dobes atradusi bez ravētājas pamestas. Alvis strādniecei apsolījis lielāku algu nekā mamma un vēl fotogrāfijas piedevām, kur viņa redzama jaunā saimnieka ķiploku dobē lokāmies.
Kristīne, piektklasniece, gan maigāka un lēnāka, tāpat no darba nemūk. Mamma rudenī slimoja, nenovākts stāvēja vesels hektārs pupiņu. Kristīne saorganizēja savu, Alvis savu klasi, un pēc divām dienām atlika vairs tikai norēķināties ar palīgiem. Tomēr māsai mīļāki ir tie brīži, kad var rāmi pasēdēt pie klavierēm, atkārtot to, ko iemācījusi klavierskolotāja.
Pašlaik laukos tāds klusāks laiks. Var domās pārstaigāt apsētos tīrumus, apsvērt nākamajā pavasarī darāmos darbus. Var arī sapņu zirgiem pakavus pienaglot.
Mēs ar Aldi izlēmām ņemsim tos divus tūkstošus latu Pasaules Bankas aizdevuma, saka Līvija. Es te gribu tūristus ievest, pirtiņu upmalā uzbūvēt… Vakar no bankas izņēmām valsts subsīdiju naudu par ziemāju hektāriem. Aldis saka Ziemassvētku dāvana tā mums esot. Kas nu tā par dāvanu, ko pats, pa naktīm zemi ardams un sēdams, noplenījis! Taču nauda ir nauda, un bez tās ne labību dīgt var piespiest, ne traktoru pie rūkšanas piedabūt. Sadomājām kāpostu stādāmo mašīnu iegādāties. Ar to var arī zemeņu stādus zemē salikt…
Un vēl jau viņiem ir plāni un vēl ir notikumi- jautri un skumjāki, smieklīgi un ar kreņķiem uz robežas.
Es reti raudu, saka Līvija. Bet, kad uznāk, aizeju viena pati dārzā. Atgriežos jaunas enerģijas pilna. Es esmu ļoti prasīga. Pret sevi un citiem arī. Tāpēc man grūti strādniekus dabūt. Bet es nevaru ciest sabojātu darbu. Tad jau labāk pati, nakti klāt pieķerot.
Tik pat ņipri Līvija tagad ķeras klāt jaunajam un sabiedriskajam uzdevumam vākt vienkop lauku jauniešus. Veidot jauno zemnieku jeb zemnieku jauniešu organizāciju. Jauno zemnieku klubs Jelgavā jau pastāv, taču tajā nav vai gandrīz nav jauniešu no laukiem. Līvija Zelle pulcinās tieši tos, kas nāk no zemnieku sētām. Ar pārliecību, ka izveidosies spēcīga organizācija ar savām interesēm, novirzieniem, atpūtas veidiem, kura spēs palīdzēt savējiem grūtā brīdī.
Lauku ļaudīm šis gads bija ļoti smags, daudziem, arī mums, ar lieliem zaudējumiem, saka Līvija. – Taču man tas bijis arī garīgas bagātināšanās laiks. Tikai šogad es esmu apjautusi, cik brīnišķīgi cilvēki dzīvo mums kaimiņos. Es esmu ieguvusi jaunus draugus. Un es esmu laimīga, ka jaunajā gadā varēšu būt kopā ar jaunajiem zemniekiem. Un vēl, ka man ir tādas mājas un tāda ģimene.
Sētā, kur līdakas pašas kāpj laivā, citādi nemaz nevarētu būt.
