Veco gadu katrai valstij, pilsētai un cilvēkam gribas pavadīt kā īpaši. Un, ja tas ir izdevies, tad ir ar ko lepoties.
Veco gadu katrai valstij, pilsētai un cilvēkam gribas pavadīt kā īpaši. Un, ja tas ir izdevies, tad ir ar ko lepoties.
Sidneja lepojas ar ilgāko un spožāko Jaungada uguņošanu, Ņujorka – ar viskuplāk apmeklēto Jaungada sagaidīšanu Taimskvērā, Manila – ar pirotehnikas bumu, kas vainagojies ar trīssimt cietušajiem un vairāk nekā trīsdesmit amputētām ekstremitātēm. Jelgava no tā visa ievērojami atpaliek, tomēr nebūsim tik pieticīgi. Mēs varētu būt lepni, piemēram, ar pašu ilgāko salutēšanu (lasi – blaukšķināšanu) par godu visam, kas vien vecā gada nogalē un jaunā gada sākumā tiek sagaidīts un pavadīts.
Vispirms jau – blaukš no rīta līdz vakaram par godu skolu brīvdienām. Pēc tam – blaukš par godu Kristus piedzimšanai. Tad blaukš par godu pirmajiem, otrajiem un trešajiem Ziemassvētkiem. Kristīgā Eiropa gan šajā laikā iecienījusi citas tradīcijas, bet kāpēc mums tajā neienākt ar savu interesantu pienesumu?
Tad jau tepat arī pie durvīm jaunais gads, bet līdz tā cienīgai sagaidīšanai var vienkārši patrenēties vai citiem vārdiem – jau laikus pieradināt tantiņas pie tā, kas viņas gaida Jaungada naktī, jo citādi līdz septiņiem rītā varbūt kāds vecs cilvēks tādu troksni pie saviem logiem var arī neizturēt.
Ja kāds iedomājas garāmgājējiem skaļi bļaut ausī vai, piemēram, nelabā balsī ķērkt pie pirmā stāva kaimiņa loga, viņš neapšaubāmi tiek kvalificēts par huligānu. Bet, ja krietni lielāka trokšņa taisīšanas iespējas nopirktas veikalā par naudu, tad, pēc pašvaldības kārtības sargātāju viedokļa, var blaukšķināt, kur un cik vien grib, respektīvi, tā jau ir svētku svinēšana.
Blaukš par godu pirmajai mācību dienai! – vakarrīt ap pulksten astoņiem jau atskanēja mūsu pagalmā, un mans kollijs sāka tramīgi ausīties, gatavodamies kārtējai elles dienai. Nu neizdodas ne ar kādām nervu zālēm man viņam iestāstīt, ka tas ir normāli. Ka cilvēki tā vienkārši izsaka savu prieku, svin savus svētkus. Bet svētki, kā esam lasījuši ievērojamu rakstnieku darbos, var būt arī mūžīgi.
Tad nu tikai – ar blaukšķi rokā un pašvaldības atbalstu aizmugurē – pretī jauniem mūsu mentalitātē vēl neapgūtiem svinību motīviem un jauniem rekordiem!
