Piecdesmitajos gados motosporta sacensības pulcēja tūkstošiem jelgavnieku.
Ivo Šteinbergs, Agris Neija, brāļi Vinteri, Renārs Agarskis – šie un vēl desmitiem citu novadnieku vārdi šodien saistās ar motosportu, kas Jelgavā lielu masveidību ieguva pirmajos pēckara gados. «Pēc kara jaunieši ļoti aizrāvās ar tehniku. Gāja vaļā sacensības, un cilvēki, kuri bija izslāpuši izpriecu, uz tām nāca,» atceras vecais jelgavnieks Hūberts Štekels (dzimis 1921. gadā), Latvijas Auto – moto kluba Jelgavas nodaļas dibinātājs. Viņš jau iegājis aviācijas vēsturē ar savu ilglidošanu no 1940. gada, ko šopavasar gatavojas turpināt. Taču pirmajos pēckara gados (līdz pat 1954. gadam) Jelgavā aviācijas attīstība bija staļiniskā režīma apturēta. Hūberta sportiskais azarts un mīlestība uz tehniku atrada pielietojumu motosportā. «Mūsu klubam tika iedota koka ēka Pulkveža Brieža (tolaik Jaunatnes) ielā. Mājas saimniecei, kas turpat blakus dzīvoja, mūsu darbošanās ar motocikliem diez kā nepatika, un viņa slepus bāza ciet atslēgu caurumus,» stāsta H.Štekels. Viņš tolaik startējis ar trofeju motociklu BMW, kas bija tik labi «uzķīlēts», ka pārdodot varēja jau nopirkt vieglo automašīnu «Moskvič». Sacensības notika gan ar krosa elementiem, gan «šosejā pa apli» (uz laiku tika slēgta Rīgas šoseja posmā Valdekas pils – Iecavas tilts pie Ozolniekiem). Taisnajā ceļa gabalā sportistu ātrums pārsniedza simts kilometru stundā.Rokraksti stāsta Mūsdienās varētu likties dīvaini, ka sacensībās uzvar debitants. Taču 1946. gada 1. septembrī motokrosā Pārlielupē (distance bija izveidota Vecā un Bērzu ceļa apkaimē, tika braukts pa pilsētas ielām) tiešām uzvarēja Voldemārs Liepiņš (1919 – 2009). Viņš uzņēmās vadīt motosporta dzīvi pilsētā no 1950. līdz 1965. gadam. Šis aizsaulē aizgājušais vīrs, kurš daudzkārt priecējis līdzjutējus, uzvarot atklātajos Jelgavas čempionātos un sacensībās citviet, atstājis pierakstus, kuros varam izlasīt, kā radusies viņa mīlestība uz tehniku. «1934. gadā beidzu Annas pamatskolu. Pēc tam iestājos par mācekli J.Veinberga dzelzs apstrādāšanas rūpnīcā, kur par kalēju strādāja arī mans tēvs. Pēc rūpnīcas likvidēšanas iestājos kooperatīvās sabiedrības «V.Ošenieks» veikala dzelzs preču nodaļā par pārdevēju strādnieku un tur nostrādāju līdz 1942. gada aprīlim, kad Darbu pārvalde mani norīkoja par atslēdznieku J.Mieriņa autoremonta darbnīcā, kur nostrādāju līdz 1944. gada jūlijam. Pēc tam biju traktorists Zaļenieku pagastā. Lai piedalītos pilsētas atjaunošanā, no 1944. gada oktobra strādāju pilsētas rūpkombinātā…»Pateicoties mehāniķa talantam, V.Liepiņam izdevās izvairīties no iesaukšanas gan vācu, gan padomju armijā. Viņš rūgti pārdzīvoja padomju okupācijas netaisnību, kad minētā kooperatīva īpašniekus izsūtīja. Taču tolaik par šādām lietām bija jāklusē. Sports bija viena no tām nedaudzajām dzīves jomām, kur cilvēks varēja justies kaut cik patiess. Dzīvībai un veselībai bīstamiV.Liepiņa pierakstos ir rinda: «Gunārs Ozols (1930 – 1950), māceklis, motosportists.» Vecie jelgavnieki atceras, ka piecdesmitajos gados Jelgavā tika rīkotas G.Ozola piemiņas kausa sacensības motokrosā. Ziņas par šo jauno, pāragri mūžībā aizgājušo puisi ir skopas. Taču viņa sportista talants bijis izcils. Gunārs gāja bojā motokrosa trasē treniņnometnē Maskavā. Viņš ir pretendējis uz augstu vietu tolaik Padomju Savienības līmenī.«Es vēlu apprecējos,» stāsta motosporta veterāns sporta meistars Arnolds Jurēvics (dzimis 1934. gadā) un piebilst, ka motosportā nevar neriskēt un neesot jēgas aiz sevis atstāt sērojošu sievu un bērnus.» Viņš ar savu kundzi Sarmīti nu tuvojas Zelta kāzām, taču sportista karjerā, kas ilga no 1952. līdz 1974. gadam (neskaitot dalību veterānu mačos astoņdesmitajos gados), piedzīvotas smagas traumas. Pēc ilgstošas ārstēšanās (nācās no jauna mācīties staigāt) piecdesmito gadu beigās viņš 1961. gadā iesēdās pašbūvētā, Jelgavā pirmajā kartingā un atsāka savu sportista karjeru. «Ja es vēlreiz varētu atgriezties jaunībā, ar motosportu gan nenodarbotos. Veselība ļoti cietusi, īpaši mugura, skriemeļi,» saka A.Jurēvics, taču lepnums par izcīnītajām uzvarām palicis. Kursus vadīja sportistiAtceroties motosportu Jelgavā sešdesmitajos gados, V.Liepiņa atraitne Līvija stāsta, ka klubā, kas tajā laikā darbojies Autotransporta ministrijai pakļautajā ceļu uzturēšanas uzņēmumā CER – 2 (Ceļu ekspluatācijas rajons 2 atradās pie gaisa tilta Lietuvas šosejā 2) aizgādībā, iesaistījušies apmēram simts dalībnieku – gan sportisti, gan līdzjutēji. Klubu atšķirībā no paramilitārās organizācijas DOSAAF valsts neatbalstīja. Līdzekļi tika rasti no motociklu vadītāju kursu rīkošanas, kā arī motokrosu biļetēm. «Lai Jelgavā noorganizētu šādas sacensības, vajadzēja strādāt ap trīsdesmit brīvprātīgajiem – distances, laika tiesnešiem, trases iekārtotājiem. Pasākums bija jāsaskaņo ar vietējo varu, tirdzniecības pārvaldi (sportistu ēdināšana, bufete līdzjutējiem), nevarēja iztikt bez ātrās palīdzības klātbūtnes. Darīšanas bija lielas. Jelgavā startējusi PSRS čempione Vilma Ošiņa un viņas dzīvesbiedrs Kārlis Ošiņš, Kristera Serģa tēvs Jānis Serģis un daudzas citas slavenības,» atceras L.Liepiņa. Sešdesmito gadu otrajā pusē motociklistu apmācību pilnībā pārņēma DOSAAF un motosporta aktivitāšu centrs no Jelgavas pārcēlās uz Ozolniekiem. Jelgavā sekmīgi turpināja darboties kartingisti. Sešdesmito gadu beigas un septiņdesmitie gadi ir slaveno Jelgavas taksistu – autosportistu laiks, bet tā jau ir tehniskā sporta vēstures nākamā lappuse. Kad zagtais bija jāatdodPirmajos pēckara gados mēs braucām ar saviem, visbiežāk trofeju, motocikliem. Te pēkšņi, startējot sacensībās, dabūjām zināt, ka kādam vīram esot īsts sporta motocikls – zviedru «Husqvarna». Sameklējām viņu. Tiešām sporta – ar lielāku priekšējo riteni, likās, ka viss, kā nākas. «Husgvarnas» īpašnieks čekists bija ar mieru motociklu pārdot, un tas nonāca pie manis. Veicot darījumu, teicu, ka gluži bez kāda dokumenta motociklu ņemt negribētu. Tā čekists izsniedza izziņu, kas liecināja, ka esmu labticīgs pircējs. Motocikls diemžēl cerības neattaisnoja, bija diezgan nobraukts, un, lai kā es to «ķīlēju», rezultāti neiepriecināja. Sacensībās ar šo motociklu braucu, šķiet, tikai reizi un nolēmu to pārdot. Rīgā tirgus būdās «Husqvarnu» nopirka. Pēc laika čekists bija klāt – lai es viņam atdotu motociklu, naudu esot jau sagatavojis. Es atbildēju, ka par to pašu naudu viņš savu agrāko «Husqvarnu» atpakaļ nedabūs, jo esmu tajā ielicis darbu un pārdevis tālāk. Galu galā dabūju braukt uz Rīgu un rādīt, kur motocikls pārdots. Nezinu, kā beidzās čekista darījums, bet tirgotājs teica, ka noplēsīšot no viņa pamatīgi. Man ir aizdomas, ka čekists šo motociklu bija piesavinājies, nozadzis. Droši vien tā īstais saimnieks panāca, ka viņa manta jāatdod. Tad nu varas vīrs līda vai no ādas ārā, lai netiktu pieķerts zādzībā, kas dokumentāli ar man izsniegto pirkšanas zīmi pat bija pierādāma. No Hūberta Štekeļa atmiņām un sporta dzīves
