Acīmredzot tuvojas laiks, kad «slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās». Runa šoreiz ir par mūsu drošību. Ar to netiek mests akmens nedz valsts, nedz pašvaldību policiju virzienā, šauboties par šo iestāžu pietiekamu pūlēšanos kārtības un drošības nodrošināšanā. Vairums no gandrīz astoņiem tūkstošiem policistu savu iespēju un ekipējuma robežās dara, ko var. Bet to skaits situācijā, kāda veidojas patlaban un iespējama tuvākajā nākotnē, ir stipri vien nepietiekams. Protams, labi, ka talkā gatavi iet pustūkstotis zemessargu. Taču arī viņu skaits ir salīdzinoši neliels. Turklāt juridisko zināšanu, kā pareizi rīkoties sarežģītās situācijās, viņiem, vismaz pagaidām, nav. Šajā ziņā no tiesas būtu jāņem vērā ārvalstu pieredze, veidojot brīvprātīgo kustību, kas pazīstama arī kā «Neighbourhood Watch» jeb «Kaimiņu novērošana». Ar novērošanu šoreiz nav domāta «deguna bāšana kaimiņa guļamistabas noslēpumos». Arī pie mums jau nodibināta biedrība ar šādu nosaukumu. Tās lozungs: «Pazīsti savu kaimiņu un sadarbojies ar viņu!». Vietā pajautāt – vai jūs katrs pazīstat savu kaimiņu? Liela daļa droši vien var atbildēt, ka redzējuši ir gan, varbūt pat labrītu novēl, bet ar to arī attiecības aprobežojas. Nedz jums, nedz kaimiņam nav nekādas intereses par otra drošību, tā teikt, ne mana cūka, ne mana druva. Tad lūk, šis ir brīdis, kad, saliekot galvas kopā, jāsāk kaut ko darīt lietas labā. Starp citu, tieši šāda kaimiņu sadarbība varētu būt labs pamats drošības situācijas uzlabošanai laukos. Vēl jāpiebilst, ka svētīgu darbu izdarītu arī pašvaldību aktīvāka rosība šajā jomā.
