Marts. Cik daudz tajā svarīgu notikumu! Un visi cieši saistīti ar Latvijas valsti.1919. gada 3. martā, kad nedaudzie pulkveža Oskara Kalpaka vīri bija atspiesti aiz Ventas, sākās valsts atbrīvošanas kaujas. Netālu no Lēnu muižas uzcēla pārceltuvi pār Ventu, un pulki nākamajā rītā devās kaujā. Virsleitnats Paulis Blūms apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Jau 1940. gada 11. novembrī viņu arestē, izsūta, uz kapa vietas uzcelta Novosibirskas pilsēta. Tur dēls to dienu varoņiem un savam tēvam uzlicis pieminekli, ko atklāja vien pagājušajā gadā. Pie tā norisināsies pasākums, godinot atbrīvošanās kauju pirmsākuma 90. gadadienu. 1919. gada 6. marts. Pie Airītēm tiek nošauts pulkvedis Oskars Kalpaks un vairāki viņa virsnieki. Vai tikai pārskatīšanās? Dienu iepriekš Rudbāržu pilī O.Kalpaks iebildis pret vācu prasību par sniegto palīdzību Latvijā iegūt muižas. Lai tā paliek, vainīga migla! Bet tas sārts, kuru šie vīri kūra no savām sirdīm, iedegas, un cīņa beidzas ar mūsu valsts atbrīvošanu gan no vieniem, gan otriem. Atceres pasākums sāksies pulksten 10. 1944. gada 16. marts. Abas latviešu – 15. un 19. – divīzijas vienīgo reizi plecu pie pleca cīnās Austrumu frontē. Un tāpēc šo datumu uzskata par leģionāru dienu. Jau sen rietumu iedzīvotāji zina, ka leģions nekad nav cīnījies pret sabiedroto armiju un nav bijusi gestapo nodaļa, bet, paklausot spiedienam, neiejaucas, ļauj leģionārus nomelnot. Pulcēsimies pie veco streļķu dēliem, kas cerēja atkal sākt atbrīvošanās cīņas no Ventas. 1949. gada 17. marts. Sarkanās armijas daļas kopā ar čekistiem, vairāk par 700 vīru, mežā netālu no Īles ielenc bunkuru, to saspridzina, pa caurumiem ielej benzīnu un aizdedzina. 15 cīnītāju iet bojā, septiņus gaida moku pilnais ceļš uz Sibīriju. Bunkuru aizstāvēja latvieši un lietuvieši. Vairs dzīvi palikuši tikai divi. 1950. gada 24. februārī Saldū viņi izcīna savu pēdējo kauju. Tikai atmodas laikā (ar milzīgu novēlošanos) cīnītāju mirstīgās atliekas tiek atdotas svētītai zemei Dobeles Virkus kapos. 17. martā pulksten 12 piestāsim pie kopējā kapa, kurā atdusas lietuvieši un latvieši, lai noliktu ziedus, tālāk ceļš vedīs pie bunkura, kas atjaunots. Pat Berija pieminējis, ka tas bijis lielākais bunkurs Baltijā. Tur pulcēsimies pulksten 13.30. Pretošanās kustību ar nodevēju palīdzību izdevās likvidēt 1953. gadā. 1949. gada 25. marts. Baigs klusums pārklājies pār Latvju sētu.Jo pavēlēts ir visiem projām braukt.Vairs saimi kopā nekad nesasaukt!Plosās «Krasta banga», tā izmēž sētas, pilsētu dzīvokļus, skolas. Vairāk nekā 42 000 cilvēkiem pavēlēts lopu vagonos doties projām. Latvijā jānodibina kolhozi, un tie varētu būt pirmie, kas nepakļausies, jo Maskavai apsolīts – kolhozi būs. Šajā dienā pulcēsimies pie piemiņas akmeņiem, lai sērotu par tiem, kuri neatgriezās, par pašu zaudēto jaunību, par dzīvi padomijā. Pabūsim vienkopus. Viņi dzīvo, dzīvoja un mira ar Latvijas vārdu sirdī un uz lūpām.
