Aplam smaidīgs bija Nīderlandes finansu ministrs pēc tam, kad eiro veltītajā preses konferencē viņam sejā tika iegāztas divas brīnumjaukas tortes.
Aplam smaidīgs bija Nīderlandes finansu ministrs pēc tam, kad eiro veltītajā preses konferencē viņam sejā tika iegāztas divas brīnumjaukas tortes. Laikam jau eiroskeptiķu cepums bija gana garšīgs un ministra sāta sajūtu nemazināja pat sabojātais uzvalks.
Gadumijā pasaulē dzimušā eiro krusttēvi – 15 ES valstu finansu un ekonomikas ministri šopirmdien ietērpās ārstu virsvalkos un sekoja bērna kardiogrammas rakstam starptautiskajos finansu tirgos. Eiro kursa kritumi un kāpumi pirmajās dienās bija ļoti niecīgi – starts izrādījies veiksmīgs.
Eirozeme šobrīd izskatās kā mierīga sala bangojošā okeānā. Ekonomiskā konjunktūra ir pozitīva, taču eiro drošais pieteikums nebūt vēl nav tā gaišās nākotnes garantija. Nenoliedzami – eiro ieviešana ir milzu solis Eiropas kopējā tirgus pilnīgai izveidošanai, un 300 miljoniem eiropiešu ar eiro ieviešanu ir sācies jauns Eiropas integrācijas posms. Bankām un uzņēmējiem samazināsies risks, atkritīs valūtas maiņas izdevumi, akciju un vērtspapīru tirgus pamazām kļūs pilnīgi vienots, toties visa veida sāncensība kļūs sūrāka. Patērētājiem eiro ieviešana tuvākajos gados dos cenu izlīdzināšanos: dažādās vienas un tās pašas markas automašīnu vai vienas firmas zeķbikšu cenas drīzumā piederēs pagātnei.
Tomēr lielākā daļa eiro valstu iedzīvotāju tāpat kā iepriekš, tā arī tagad uz jauno naudu raugās skeptiski. Eiro, kā to trāpīgi raksturo «Süddeutsche Zeitung», ir politiskās elites, finansu un rūpniecības magnātu projekts, nevis piparbodnieku, pensionāru un studentu lolojums. Nevienā citā Eiropas politikas nozarē tik atklāti nemanifestējas distance starp politiķiem un vēlētājiem, kā Monetārās Savienības valstīs. Ar eiro nevar iekārdināt kā ar kādu jaunu mazgāšanas līdzekli, uzticības iegūšana ir ilgstošāka laika un pierādītas stabilitātes jautājums. Sabiedrības degošākajām problēmām, tādām kā bezdarbs, aizvien pieaugošā sociālā noslāņošanās, eiro atrisinājumus nepiedāvā un arī nespēj dot. Vācijas finansu ministra un sociāldemokrāta Lafontēna pārliecība, ka valūtas ūnijas sākumam vajadzētu iezīmēt arī jaunas politikas sākumu ir tikvien kā vīzija. Visas cerības, ka eiro ieviešana veicinās Eiropas Savienības valstu ekonomisko augšupeju, ko prognozē arī EK, pagaidām ir tikpat nepamatotas kā eirokritiķu bažas un dziļākas krīzes piesaukšana.
Valūtas ūnija, kuras izveidošanos prognozēja jau Viktors Igo, sasējusi 11 Eiropas valstu ekonomikas vienā kopējā liktenī. Nacionālo valdību politika, ciktāl tā attiecas uz naudas un valūtas politikas suverenitāti, būs stipri ierobežota. Eiro tā dalībvalstīm ir atņēmis vairāk varas kā kādreiz to izdarīja tatāru – mongoļu ordas. Viens no klasiskajiem suverinitātes parametriem – neatkarīga finansu politika – ir zaudēts. Paliek armija, ārpolitika un administrācija… Taču praksē nozīmīgākā daļa – ekonomikas vadība – no kuras atkarīga valdību labklājība (vai posts), tagad ir zudusi, jo tā atrodas Eiropas Centrālās bankas rokās un pakļauta «stabilitātes pakta» pātagai, kas ar lieliem naudas sodiem apliks «vietējo» ekonomiku grēkāžus. Mikroekonomikas vadība paliek, bet eiro valstis vairs nevarēs piekopt savu makroekonomisko politiku. Jautājums – vai tās ilgstoši spēs akceptēt šāda veida važas?
Īpaši grūti eiro var kļūt tad, ja vienā daļā valstu ekonomikas strauji attīstīsies, bet citās sāks buksēt uz vietas, vai pat piedzīvos lielu kritumu. Atšķirībā no nacionālajām bankām, Centrālajai bankai izdevumu politika būs jāsabalansē ar visām 11 eiropartnerības valstīm. Nacionālo valūtu aizstāšana ar eiro jeb Eiropas integrācija plašākā nozīmē arī turpmāk saglabās duālu raksturu: pastiprinoties objektīvām globalizācijas tendencēm, daļas eiropiešu vēlmei pēc vienotas Eiropas valsts saglabāsies un, iespējams, atsevišķos gadījumos pieaugs tikpat objektīva distancēšanās un pretrunas, kuru pamatā kultūru noteiktas atšķirības un tieksme nosargāt savu identitāti. Francijas finansu ministra Strosa – Kāna apgalvojumam «no rītdienas es nekļūšu mazāk francūzis, es kļūšu vairāk eiropietis» pamatā ir izjūtas, kurām pretējas vērojamas flāmu un valoņu, spāņu un basku «sadzīviskajās» attiecībās.
Integrācija ir arī nacionālo birokrātu un politiķu problēma – tā ir nesaudzīga cīņa par varu un ietekmi. Arī eiro dzimšanu apēnoja kārtējā eiroierēdņu plūkšanās. Franču laikraksts «Le Monde» atkal izracis pagājušā gada maijā «noglabāto» kara cirvi, kura kātu grezno uzraksts: «Cik ilgi Eiropas Centrālās bankas prezidenta krēslā būs vācietis?»
