Sestajā daļā zemeslodes ir pazīstamas latviešu audzētās tulpes.
«Tas vīrietis vispār ir maita. Tomēr vienreiz gadā viņam gribas izpirkt pārestības savai mīļotajai sievietei ar puķu pušķi. Krievijā tas masveidā notiek 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā. Uz šā pamata padomju laikā Latvijā plauka tulpju bizness,» stāsta SIA «Viesu Līči» īpašnieks Modris Jansons, kurš astoņdesmitajos gados Sanktpēterburgā un Kirovā tirgoja tulpes. Lūk, viņa atmiņas, ko Jansona kungs gan mazliet pielīdzina mednieku stāstiem, tomēr sava patiesība tajos ir.«Padomju laikā mūsu ģimene noņēmās ar dārzeņiem – audzējām, tirgojām. Bet reiz astoņdesmito gadu sākumā vecākā māsa Vita Preisa ieteica pamēģināt 8. martā doties ar tulpēm uz Krieviju. Puķu tirgotāji saprata lielās iespējas, ko var dot šis tirgus. Konkurence ar Kaukāza subtropiem Māsa strādāja pilsētas bērnu poliklīnikā par medmāsu. Taču sieviešdienas puķu tirgū Krievijā viņa kopā ar vīru Jāni vienā dienā ieņēma summu, kas pārsniedza medmāsas gada algu. Arī man kā augstskolas laboratorijas vadītājam par tulpēm ieņemtā nauda atsvēra līdzīga mēroga atalgojumu. Pušķis no trim tulpēm vidēji gāja par pieciem rubļiem. Mēs abi ar kundzi Marutu preci vedām divos aviobagāžā nododamos koferos – katrā pa tūkstoš ziediem. Lielākie audzētāji uz tirgu brauca ar personīgajām mašīnām, diennaktīm mokoties pa Krievijas sniegotajiem ceļiem. Viņiem preces bija vairāk. Ir dzirdēts, ka tajā laikā tulpju pārvadāšanai tika nelegāli «fraktētas» pat kara transportlidmašīnas… Es domāju, ka tas padomju laikos bija latviešu varoņdarbs. Brāļi lietuvieši attapās ar mums konkurēt vēlāk, bet igauņu kolēģi, cik zinu, tālāk par Sanktpēterburgas apgādi ar kāpostiem un dārzeņiem nav gājuši. Lieli konkurenti Krievijā bija melnīgsnējie kaukāzieši, kas ir ļoti veikli andelmaņi. Strādīgākie veda uz tirgu uzziedinātus mimozu zarus, bet slinkākie – neļķes, kas bija speciāli audzētas eļļas iegūšanai un izsūktas sausas. Tās pārvadājot, ērtības labad ziedi tika likti atsevišķi no kātiņiem. Pirms pārdošanas abas šīs sastāvdaļas ar kniepadatu savienoja.Kas patīk krievam, neder latvietimArī mums tulpju transportēšanā bija īpaša tehnika. Pirms likšanas čemodānā un tīšanas avīzēs tās apvītināja, lai nav stingras un krakšķēdamas nesalūst. Aizvedot galapunktā, ziedus atdzirdināja un ar kalcija nitrāta šķīdumu tiem piedeva stingumu. Krievu vīriešu gaume šķita ļoti konservatīva – galvenā prasība bija, lai puķe būtu sarkana. Bieži tika uzdots papildu jautājums: «Vai zieds atvērsies?» Latvietis varētu domāt, ka izplaukšana ir pats briesmīgākais, kas ar tulpi var notikt, bet krievam tas ir citādi. Gadījās, ka 8. marta vakarā, kad prece gāja uz beigām, bija palikuši vairs tik daži pusizplaukuši ziedi. Taču arī tos ņēma. «Man galvenais to tulpi aiznest līdz durvīm un pasniegt,» paskaidroja kāds vīrs. Par to, kāda puķe izskatīsies brītiņu vēlāk, viņam vairs nebija daļas. Ar pasniegto ziedu mīļotā sieviete tad jau bija iepriecināta, un svētku vakars varēja sākties. Riskantais lidojums ar «gailīšiem» Par tulpju tirgošanu sieviešdienā Krievijā padomju laikā plaši nerunāja. Tie skaitījās puslegāli bezstrādes ienākumi. Reiz viens tirgus garāmgājējs mani atbilstoši tā laika ideoloģijai arī kaunināja: «Kā jūs tāds jauns cilvēks stāvat un tirgojaties! Jums taču ir jāstrādā un jāstrādā!» Tomēr vairumam tautas nebija iebildumu, un dažkārt rindā sanāca pat vairāk nekā simts cilvēku. Latvijā mājās tulpjaudzētājus uz ielas varēja pamanīt pēc automašīnu markām. Viņi parasti brauca ar jaunākā izlaiduma žiguļiem vai volgām.Reiz pie manis vērsās kursabiedrs no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas «mehiem» Uldis Jurčs. Tagad viņš ir sekmīgs zemnieks Saldus rajonā, «Sējēja» laureāts, bet tolaik saņēma kolhoza inženiera algu un gribēja šajā tulpju «tautsaimniecības nozarē» piepelnīties. Aicinājām viņu ar kundzi līdzi uz Kirovu. Taču kā jaunpienācējiem gadās – Jānim neveicās ar tulpju uzziedināšanu. Kāti bija labi, bet zaļsvītrainie pumpuri īsti neizveidojās. Tādu brāķi tulpjaudzētāji sauc par «gailīšiem». Uldis jau sprieda, ka uz tirgu braukt nav vērts. Taču biļetes vilcienam (uz Sanktpēterburgu) un lidmašīnai (no Sanktpēterburgas uz Kirovu) jau bija nopirktas. Pierunājām. Nokļuvuši Kirovā, 6. marta pēcpusdienā sākām tirgot. Uldim gāja švaki. Vīrieši, kas galīgi neko nesaprot no ziediem, pa kādai puķei nopirka, bet peļņas nebija. Nelīdzēja arī cenas nolaišana. 7. martā – tas pats. 8. marta pusdienlaikā mums prece beidzās. Līdzīgi bija arī citiem tulpju tirgotājiem, un tad piepeši Uldis manīja, ka pie viņa sāk nākt pircēji. Ulda kundze, pēc dabas mierīga un līdzsvarota sieviete, uztraukti vērsās pie manis un teica, ka nevar paspēt no tirgus pagraba atnest vēl nepārdoto tulpju koferi. Palīdzēju atgādāt jauno «gailīšu» partiju un pēc tam arī visu pārējo atlikumu. Pie pēdējā kofera Uldis jau pielika cenu – astoņi rubļi par buķeti. Vakarā, kad atgriezāmies savā bāzes vietā – viesmīlīgā dzīvoklī (tā saimnieks, radu rads, latviešu samācīts, tulpes uz svētkiem diedzē un pārdod vēl šobaltdien) – un izskaitījām ietirgoto naudu, peļņa izrādījās lielāka nekā citu gadu. Uldis kavējās. Beidzot arī viņš ienāca istabā ar savu naudas koferi un, pasakot vienu krievu necenzētu teikumu salikumu, ar spēku trieca savu nesamo pret grīdu. Slēdži atvērās, kofera saturs izbira pa grīdu. Lai arī tie bija «koka rubļi», šķiet, tik daudz naudas Uldis tolaik vienkopus nebija redzējis. Deviņdesmitajos gados tulpju biznesu lielākajās pilsētās pārņēma paši krievi, bet sievietes jau ir visur plašajā kaimiņvalstī, un tas sarkano tulpju tirgus, manuprāt, ir nepiepildāms. 8. martā mēs jau no skolas gadiem apsveicām arī savas meitenes un sievietes, bet tur noskaņa bija citāda.»
