Jau kādu laiku atrodoties autovadītājas godā, gadās ievērot dažādus skatus no ielas «iekšējās» puses, kas vedina uz pārdomām par mūsu dzīvi, raksturu un attiecībām. Tomēr lai paliek daudz apcerētie agresīvie šoferēni, kuriem vairāk par drošību un elementāru pieklājību rūp princips vienmēr uzvarēt. Tas nekas, ja trakajā skrējienā iegūtas vien pāris minūtes vai pat tikai sekundes. Agresīvajam arī tās ir to vērtas! Neapcelšu arī daiļā dzimuma brīžam savdabīgo braukšanas stilu, kad piemirstas parādīt kādu pagriezienu, «pateikties» šoferītim, kas palaidis pa priekšu, vai ievērot rāvējslēdzēja principu sastrēguma stundā. Nedomāju, ka tā ir sieviešu nepieklājība vai braukšanas kultūras analfabētisms, vien bailes un milzīgs stress, kas īpaši pārņem šoferēšanas stāža pirmsākumos. Iedomājies – pēkšņi nokļūt plašā un mainīgā situācijā, kad vienlaikus jākontrolē ātrums, jāievēro ceļa zīmes, jāskatās spoguļos un jāprognozē, ko darīs citi autobraucēji un gājēji! «Pateikšanās» gaismiņu iedegšana šajā dažai labai ekstrēmajā situācijā tiešām nav prioritāte, bet, mīļie vīrieši, cerība mirst pēdējā…Šoreiz vairāk par gājējiem, kuru uzvedībā uz svītrotajām pārejām krasi iezīmējas dažādām paaudzēm raksturīgais. Kamēr vieni skrien, atvainodamies un brīžam klanīdamies šoferīša priekšā, citi brauktuvi šķērso cēli un pašapzinīgi. Pirmie – seniori, otrie – juniori!Nedomāju, ka šo uzvedību skaidro tikai satiksmes noteikumu un tiesību ievērošana vai nezināšana. Tiesa, to, ka gājēji pie pārejas ir «svēta lieta», kas spēj izšķirt autovadītāja apliecības dabūšanas likteni, apguvuši visi jaunās paaudzes šoferīši, kas pēdējos gados kārtojuši braukšanas eksāmenu. Vairums šo pārliecību saglabā arī, kad tiesības jau kabatā. Turklāt pati kājāmgājēju sabiedrība samērā veikli uzķērusi šo priekšrocību, īpaši netūļājoties pie melnbaltās zebras atšķirībā, piemēram, no Polijas ielu šķērsotājiem, kas vēl pavisam nesen iepleta acis izbrīnā, neizpratnē un pārsteigumā, ka viņu dēļ esi pie pārejas apstājies.Vairāk sliecos uz pārdomām par paaudžu mentalitāti, ja to var tā nosaukt. Ne velti teic, ka vecākā gadagājuma ļaudīm piemīt kāds īpašs kalums, kam raksturīga izpratnes par godu, cieņu, pazemību un citām cēlajām īpašībām, kuru jaunākajai paaudzei bieži pietrūkst. Mēs priekšplānā vairāk izvirzām savas tiesības, tāpēc ejam cēli izslietu galvu. Bet seniori skrien! Nedomāju, ka bailēs no sabraukšanas, drīzāk pateicībā par viņiem veltīto mirkli uzmanības un nevēloties mani lieki aizkavēt. Tas aizkustina!
