Baibai Altbergai laivu braukšana ir tā, kas tur virs ūdens.
«Katrs vēl nebijis notikums ir jauna pieredze,» savā darbavietā SIA «Fortum Jelgava» tehniķes postenī sastapta ar saitē iesietu lauzto roku, Baibas kundze spridzīgi nosmej, gatava arī šo negadījumu pieskaitīt piedzīvojumiem. Ņemot vērā gadu desmitos skaitāmo ūdenstūristes stāžu, kur upju krācēs varētu notikt ne tas vien, savu pirmo rokas lūzumu dabūt vienkārši ceļā uz darbu šķiet tiešām smieklīgi. «Ja būtu mīnus 0, tad nekas, bet bija plus 0 un slidens,» es savukārt no Baibas teiktā pirmoreiz uzzinu, ka nulles arī var būt atšķirīgas. Pie ārsta noskaidrojies, ka viņa todien ar līdzīgi gūtu traumu bijusi jau septiņpadsmitā paciente. Operācija, slimības lapa – laikam jau šo piedzīvojumu nevarēs ierakstīt starp patīkamākajiem, bet paši lielākie krenķi izrādās tie, ka marta beigās Dīvajas upē būs ūdenstūrisma sezonas atklāšana un Latvijas čempionāta pirmā posma mači, kas nu ies garām. «Tas gan nenozīmē, ka neaizbraukšu. Būšu, bet diemžēl laikam krastā, pie tiesāšanas.»«Tik veca un vēl slēpo!»Šādu pie Alauksta no desmitgadīgiem puikām dzirdētu izbrīnu Baiba Altberga novērtē kā komplimentu. Kā nekā izsauciens atskanējis, kad viņa puikas apdzinusi slēpošanas trasē ceļā pret kalnu. Jā, patiesi, Baiba piedalījusies tradicionālajā 15 kilometru slēpojumā apkārt Alaukstam un savā S60 vecuma grupā arī šogad godam turējusi līdzi. «Bricis pusstundā noslēpoja, es divās, i viņam labi, i man,» Baibas kundzes acīs ik palaikam pavīd šķelmīgas dzirkstelītes. «Kad pirmoreiz nostājos uz slēpēm? Ak Dievs, to vairs nevaru atcerēties, bet sāku vēl mazāka nekā viņi,» kādu piecu gadu vecumā meitene, ja labi uzvedusies, varējusi tikt pie brālēna slēpēm, bet skolas pirmajās klasēs jau uzdāvinātas pašai savas.«Īpaši ar sportu nekad neesmu aizrāvusies, bet, kā jau skolā, bija jāpiedalās dažādās sacensībās – ne tikai slēpošanā,» tas bijis pirmajā mācību iestādē Adulienas vidusskolā, bet teiktais tikpat labi attiecināms uz turpmākajiem gadiem Gulbīšu un Cesvaines vidusskolā, studiju laiku Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā un vēlāk arī darbavietām, jo gan rūpnīcas RAF Rīgas birojā, gan «Latvijas keramikā», kur viņa nostrādājusi desmit gadu, bijis uz dažādām sportiskām aktivitātēm noskaņots kolektīvs.Bet aizrautībā ar laivošanu pa upēm sava loma ir pēc augstskolas tolaik obligātajiem trīs darba gadiem rūpnīcā ARZ1 Rīgā. «Seda – Burtnieks – Salaca,» Baiba atceras savu pirmo kopā ar kolēģiem veikto maršrutu. Viens ūdenstūrists paņēmis līdzi uz mačiem, un – «tā tas sākās». Vēlāk jau šo slimību pati pielipinājusi gan «keramiķiem», gan «rafiešiem».Ūdenstūristu mači un pārgājieni«Piecupe», vēl pāris sacensības Latvijā un kādi divi tālāki pārgājieni – tā jau daudzas vasaras laivojot paiet Baibas Altbergas brīvdienas un atvaļinājumi. «Kādreiz mums bija arī ģimenes dārziņš, bet tad beidzās,» viņa nenoliedz, ka dārzkopība pakārtota ūdenstūrisma pasākumiem, jo arī vīrs bijis laivotājs un meitu ņēmuši līdzi. Padomju gados izbraukātas kalnu upes Altajā, Tjanšanā, Sajānos un Pamirā. «Braukājām pa visu savienību, Urālos vienīgi neesmu bijusi.» Tagad maršruti pavērsušies arī rietumu virzienā – piemēram, uz Sočas upi Slovākijā vai Adrijas jūru Horvātijā.Pirms pāris gadiem piedzīvojumu sarakstā iekļuvis arī kāds, varētu pat teikt, grandiozs notikums – 2007. gada Eiropas čempionāts raftingā (piepūšams plosts braukšanai pa viļņu krācēm) Bosnijā un Hercegovinā, kur Latvijas sešu dāmu ekipāža izcīnījusi sudraba medaļas. Baiba gan no rūdītas laivotājas viedokļa par savu lomu izsakās pieticīgi – viņas pienākums esot bijis tikai sēdēt un nenokrist. Tikmēr «vienkāršs mirstīgais» var spriest, cik viegli tas panākams Vrbas upes krācēs, kur plosts ik pa brīdim pazūd zem ūdens, bet konkurentos ir ūdenstūristi no īstām kalnu zemēm.Piedzīvojumi un kompānijaAtbildot uz jautājumu, kas cauri laikiem saistījis pie ūdenstūrisma, Baiba šīs divas lietas nosauc vispirms. «Nekad nezini, kad tie sāksies un kad beigsies,» tas par piedzīvojumiem. Kompānija gan gadu gaitā izveidojusies vairāk vai mazāk pazīstama, tomēr katram braucienam, ņemot vērā maršrutu un iespējamo laiku, apvienojas citi cilvēki.Labākam priekšstatam par to, kādas emocijas var sagādāt laivošana, Baiba datorā ver vaļā internetu un mudina ielūkoties vairāku mājas lapu fotogalerijās. Te viņa jūras kajakā Adrijas zilgmē, te pavasarīgajā Aiviekstē, te kādā citā Latvijas upē, te atkal kopā ar domubiedriem kalnu grēdu un pasakainu dabasskatu vidē.Vai tas tomēr nav pārlieku riskanti un neprasa daudz fiziska spēka, jautāju, redzēdama līdzās pārsvarā jaunākas sejas. «Ir jāsabalansē sava gribēšana un varēšana,» viņa skaidro. Laivošanā, viņasprāt, ir tā priekšrocība, ka risku bīstamajās vietās iespējams iepriekš novērtēt. «Ja aiz tādas būs «dīķis», riskēšu, bet, ja gaidāms kas vēl trakāks, nesīšu laivu apkārt,» Baibai nepatīkot, ja kādam viņa jāķeksē ārā, un riskēt ar dzīvību – to nu nepavisam ne!Fiziska rūdījuma nepieciešamību gan viņa nenoliedz, tāpēc arī ziemā mēdz paslēpot un pāris reižu pat aizstaigājusi uz trenažieru zāli. Bet vislabākā izkustēšanās, protams, ir uz ūdeņiem, un tas nozīmē, ka tiks darīts viss iespējamais un neiespējamais, lai roka sadzīst un ātrāk var kāpt laivā.
