Laikam nebūs daudz tādu atzīmējamo svētku dienu, kuras nākušas no jau patālajiem padomju gadiem un būtu tā mēģinātas formāli iznīdēt kā Sieviešu diena. Tomēr tā palikusi cilvēku prātos. Un, kas jo interesantāk, pamazītēm pārveidojoties, uzņēmusi «jaunus apgriezienus». Savulaik arī «Ziņas» gana rakstījušas par šo svētku vēsturi. Vien jāatgādina, ka saskaņā ar oficiālo historiogrāfiju, 1857. gada 8. martā ielās izgāja tekstilrūpniecībā strādājošās sievietes, lai protestētu pret smagajiem darba apstākļiem, ilgo darba dienu un mazo samaksu. Protams, kā tolaik ierasts, policija demonstrāciju esot izklīdinājusi, dažas protestētājas arestētas, dažas piekautas, bet fakts ir tāds, ka vairāk nekā simts gadu laikā šis datums ar visrespektablāko starptautisko organizāciju atbalstu pārtapis dienā, kurā atzīmē sieviešu solidaritāti.Domājams, nav vērts vairs grimt vecās atmiņās par to, kas bija šī diena Padomju Savienībā. Protams, protams, var jau joprojām apsmaidīt gan bālās tulpes, gan «šampi» dāmām un konjaciņu večiem. Tajā pašā laikā daudziem vēl atmiņā to pašu veču drudžainā gatavošanās šiem svētkiem un dāmu rūpēšanās par cienastu. Mazāk atceramies bērnu rūpīgi darinātās veltes savām mīļajām mammām un māsām. Šodien 8. marts mums ir tāds, kāds ir. Nedz šķirojam sievietes mātēs un mīļotajās, nedz piekarinām tam ideoloģiskos murgus. Lai ir vēl citas atzīmējamās dienas. Kam nav intereses, lai sēž kā ūpis un nepievērš rītdien nekam īpašu uzmanību. Kas grib iepriecināt kādu, lai nekautrējas un dara to. Gan jau paši zināsiet – kā.
