«Ziņu» aptaujātie respondenti vērtē iespējamo valsts sektorā strādājošo atalgojuma samazinājumu; nepārsteidz, ka pozitīva vērtējuma šādam solim nav.
Lāsma Stašule, Ozolnieku vidusskolas direktores vietniece audzināšanas jomā: Man šķiet, ka tur vairs nav, ko «nogriezt» – ja vēl piektdaļu noņems nost, ko tad vispār saņemsim? Pat ziņas esmu pārstājusi klausīties, jo nekādu labu jaunumu nav, un tas viss sāk kaitināt. Nav gan dzirdēts, ka tur, augšā, kāds sev grasītos ko «nogriezt». Grūti būs – ir kredīti, pusaudzis mājās. Taču – vai ar šiem samazinājumiem kaut ko izdosies aizlāpīt, neticu. Pagaidām skolotāji vēl smaida, lielākā daļa, protams, uzskata, ka nekā laba šajā procesā nav, bet – ko gan mēs varam mainīt? Lielākajai daļai ir kredītsaistības, un arī tas biedē; mēs nevis dzīvojam, bet eksistējam. Ja visi būtu vienoti un uz pāris nedēļām paņemtu bezalgas atvaļinājumu, varbūt tas ko mainītu, taču diezin vai tā notiks. Valstij jau sen bija jādomā par taupīšanu. Tagad daļa aizdevuma ir saņemta, un kā var būt, ka valstij nav naudas? Tie, kas saņem tūkstošus, varbūt 20 procentu samazinājumu nesajustu, bet mēs ar saviem dažiem simtiem to jūtam pamatīgi! Taču es joprojām mīlu savu darbu!
Evita Pļavniece, CSDD Jelgavas rajona nodaļas priekšniece:Mums tikko pārvaldē bija sanāksme, kurā piedalījās CSDD augstākā vadība un nodaļu vadītāji. Mūs kā valsts akciju sabiedrību pielīdzina valsts pārvaldes iestādei, lai gan mūsu funkcijas nefinansē no valsts naudas, un arī iepriekšējie samazinājumi uz mums tika attiecināti. Ja ieplānoto samazinājumu īstenos, tas būs liels trieciens. Mēs jau tā taupām uz visiem iespējamajiem resursiem, darbiniekiem pārdalām slodzes un pienākumus, lai varētu viens otru aizvietot. Un finanšu dati liecina, ka CSDD dzīvo taupīgi. Līdz ar problēmām kolektīvs kļuvis saliedētāks, kopā cenšamies rast risinājumus, lai nevienam nebūtu jāuzteic darbs, strādājošie pat ir ar mieru uz laiku doties bezalgas atvaļinājumā. Diemžēl iepriekšējā taupības reizē pagājušā gada oktobrī nācās atbrīvot divus darbiniekus, tajā skaitā vienu – ilggadējo. Turklāt te arī jāņem vērā, ka, piemēram, transporta līdzekļu reģistratora apmācībai, lai apgūtu visas nianses, nepieciešami aptuveni divi gadi – tas ir specifisks darbs ar dažādu Eiropas valstu datu bāzēm. Domāju, būtu jāpārskata valsts iestādes un aģentūras, jāizvērtē, kur dublējas funkcijas, un jāsāk ar izmaiņām tajās, kā arī jārod iespēja apvienot ministrijas. No savas pieredzes zinu, kā valsts pārvaldē tiek tērēti līdzekļi, un tur ir visas iespējas taupīt, bet ne jau uz to darbinieku rēķina, kas mēnesī saņem 300 latu. Turklāt jāņem vērā, ka, «nogriežot» algas, samazinās arī valsts budžetā maksājamo līdzekļu daudzums.
Raita Karnīte, SIA «EPC» valdes locekle:Bez šaubām, valsts sektorā algas «labajos gados» ir sakāpušas pamatīgi, taču ne visur, un parasti «apgriešana» skar tos, kam atalgojuma līmenis nav tik augsts, lielākoties – pamatdarba veicējus. Protams, strādājošie par to jutīs tikai aizvainojumu – saskaitot pēdējā pusgadā atņemtos procentus, samazinājums būs tuvu pusei, drīz vispār nekas pāri nepaliks. Var ciest valsts pakalpojumu kvalitāte, un šādi veikts samazinājums nebūs risinājums. Pārsteidz, ka nav citu priekšlikumu, tikai «nogriešana». Manuprāt, vispirms būtu jānovērtē, cik daudz līdzekļu mums trūkst, – un te nav tik svarīga nauda, bet attieksme pret to, kopējā politika. Tā vietā, lai «grieztu» miljonus, būtu sabiedrībai jāpasaka, kurā virzienā valsts dodas, lai no burkām nauda atgrieztos valsts ekonomikā. Jādomā, kas naudu ienes. Piemēram, tranzīts grūtos apstākļos vienmēr glābj situāciju, arī sabiedrisko pakalpojumu joma, un te būtu jāaizvāc visi kavēkļi, kā arī jāsabalansē budžets. Būtisku līdzekļu daudzumu varam iegūt no tūrisma, un te savukārt jāpārskata PVN likme. Valdībai jāprot sabalansēt resursus, ko atvēlam «uguns dzēšanai», un tos, ko izmantosim nākotnei. Bez tā būs bēdīgi.
