Tā iegājies, ka mūsu ikdienu lielā mērā diktē daži monopolisti, kas apgādā ar elektrību, gāzi un citiem svarīgiem resursiem. Līdz šim šāds statuss iedzīvotāju vidū pārsvarā izraisījis negatīvu attieksmi, nemaz nerunājot par reizēm, kad konkrēts patērētājs kā sīks Dāvids sastopas ar monopola Goliātu, kas strīdīgā situācijā nekautrējas uzņēmuma «klientu» pasūtīt tālāk.Kā parasti rīkojas solīds uzņēmums, sastopoties ar klienta pretenzijām? Protams, cenšas situāciju abpusēji pieņemami atrisināt – ja vien prātiņš uz brīdi nav aizmiglojies, katram skaidrs, ka situācijas saasināšanās var tikai kaitēt tālākai darbībai. Ko dara monopolists, kuram uzrāda rēķinu par neticami lielu – trīs reizes augstāku – resursu patēriņu, it kā elektroenerģija būtu lietota, sildot kaimiņu dzīvokļus?Uzminējāt – neko īpašu (gluži kā «nothing special»)! Pretimnākšana vai mēģinājums noskaidrot situāciju te ir lieka luksusprece, kas monopolam nav nepieciešama. Tā vietā sagaida skarbs ultimāts – vai nu dažu stundu laikā nomaksāt baiso rēķinu, vai arī – paliksiet tumsā! Jauki, vai ne? Atbildība jau laikus norobežota – sak, ja, piemēram, kāds pieslēdzies «ārpus» skaitītāja, tā ir tikai jūsu problēma. Vai nu jau nomainītais skaitītājs, no kura nolasīti dīvainie rādījumi, vēl vispār atrodams un pārbaudāms – arī tas nav droši. Taču visvairāk riebjas šī pārākuma apziņas pārbāztā attieksme, kas liek atkal jautāt, kurš te ir klients, kurš – pakalpojuma sniedzējs.Un, kamēr vietējam energomonstram, ko elites mūļi kā slaucamu govi līdz šim nav kautrējušies izmantot savu komandējumu apmaksai, nebūs cienīga konkurenta, nekas uz labo pusi nemainīsies. Jo daža nepiesātināma «energolopa» patvaļa un rijība sasniegusi pietiekami draudīgus apmērus, bet pašreizējos apstākļos zaudēt nav ko.
